Ausekļa Limbažu teātris — Nejauša dekoratīva bilde

Scenārijs jubilejas vakara uzvedumam

RAMPA MIRDZ!

Teātra balle „Šo kausu es ceļu par…”

Limbažu kultūras nams 2014.gada 13.decembris


Didzis Jonovs: (mikrofonā)
Ir milzu teātris šī pasaule,
Un visi ļaudis tanī aktieri.
Tie uznāk, parādās un atkal iet,
Dažs vienā lugā daudzas lomas tēlo.

Mīms paver priekškaru un ieskatās aiz tā
Priekškars veras
Apkopējaas kārto un mazgā skatuvi

Inta Kalniņa: (mikrofonā)
Mēs negribam izlikties, ka izprotam teātri. Teātri neizprot neviens, ne tie, kas uz skatuves novecojuši, ne visvecākie režisori, pat ne teātra kritiķi. Teātrī iespējams viss, jo tas ir brīnumu nams. Pats galvenais brīnums ir tas, ka izrādes vispār notiek. Kad septiņos vakarā vērsies priekškars, tad varat būt pārliecināti, ka tā būs laimīga nejaušība vai gluži vienkārši burvestība

Mīms brīnās

PIE TEĀTRA DIREKTORA

    Uznāk Direktors ar kaut kādiem papīriem rokās.

  • – Cik cilvēku strādā pie jaunās izrādes?
    – Kopā ar režisoru – desmit.
    – Un bez režisora?
    – Neviens.
  • – Nudien nevarēšu uzreiz noteikt, kas jums kaiš, bet izskatās, ka tas ir no dzeršanas.
    – Saprotu. Pienākšu, kad būsiet skaidrā.
  • – Ziniet, man jūsu vīrs absolūti nepatīk.
    – Man arī ne, bet bērni viņam ir ļoti pieķērušies.
  • Uzskrien Sekretāre

  • – Direktora kungs! Direktora kungs!
    – Ak, jā! Tātad vēstulei no mūsu teātra jābūt rakstītai tā, lai katrs idiots to varētu saprast. Jums būs tā jāpārraksta vēlreiz.
    – Protams, direktora kungs. Bet ko jūs īsti nesapratāt?
  • – Vai jūs esat precējusies?
    – Nē, es vienkārši neesmu uzkrāsojusies.
    – Galvenais, lai kosmētika atstāj vietu smaidam! Diktēju: Mūsu teātrī strādā vairāki talantīgi cilvēki. To skaitā divi drēbnieki un viens galdnieks.
  • Direktors zvana pa telefonu

  • – Sveiks, Jāni! Kā iet?
    Balss telefonā:
    – Labi.
    – Atvainojiet, nepareizi piezvanīju…
  • – Sveiks, Jāni! Kā iet? Piedāvāju satikties pirmdienas rītā pie stacijas pulksteņa. Kā jūs izskatīsieties?
    Balss telefonā:
    – Pirmdienas rītā? Slikti!!!
    – Labi.

Fragments no izrādes” Bezkaunīgie veči”

  • – Direktora kungs, sakiet, lūdzu, kāds pārbaudījums jāiztur, lai dabūtu darbu jūsu teātrī?
    – Mēs pielejam pilnu vannu ar ūdeni, noliekam blakus karotīti un krūzīti, un liekam atbrīvot vannu no ūdens.
    – Nu, jebkurš normāls cilvēks paņems krūzīti.
    – Nē, normāls cilvēks izraus vannai korķi.
  • – Direktora kungs, man steidzami vajag darbu. Man ir sieva un 5 bērni!
    – Un ko jūs vēl protat darīt?
    – Esmu strādājis par kaskadieri: mīlas skatu kulminācijas vietās aizvietoju mīlēt nepratējus aktierus.
    – Nuja, 5 bērni!
    – Bērnus mums sūta Dievs!
    – Taisnība, arī lietu viņš sūta. Bet mēs taču lietojam lietussargu!
  • Uznāk Direktora sieva, arī Aktrise

  • – Mīļais, ūdeni baseinā vajadzēs sildīt visu gadu, jo esmu nolēmusi katru dienu peldēt, lai nomestu lieko svaru.
    – Zini, vaļi peld no Aļaskas līdz Čīlei, bet nezaudē ne grama sava svara…
  • – Režisors šodien teica, ka man krūtis kā divdesmitgadīgai meitenei!
    – Bet par tavu piecdesmitgadīgo pakaļu viņš neko neteica?!
    – Nē, par tevi mēs nerunājām.

Fragments no izrādes “Sievietes, sievietes … “

Uznāk Policists ar kādu Aktrisi

  • – Spriežot pēc protokola, jūs esat notriekusi četrus cilvēkus, turklāt tas noticis pēdējās trīs nedēļās.
    – Nē, tikai trīs!
    – Bet te ir rakstīts, ka četrus.
    – Lieta tāda, ka tam vienam idiotam es uzbraucu divas reizes.
    – Tas bija satiksmes regulētājs.
    – Un ko viņš vispār gaidīja, nostādamies krustojuma vidū?
    – Un kāpēc jūsu pasažiere nebija piesprādzēta ar drošības jostu?
    – Ā! Viss kārtībā, tā bija vīramāte. Viņa todien bija rāma.
  • Uznāk Direktors

  • – Velns parāvis, kur palicis mūsu galvenais grāmatvedis?!
    – Aizgāja uz kazino, šef!
    – Kaut kas nedzirdēts!! Darba laikā?!
    – Jā, šef. Tā viņam ir vienīgā iespēja savilkt gada bilanci.
  • – Dažreiz liekas, ka būs labi, bet sanāk slikti. Citreiz liekas, ka sanāks slikti, un pēc tam jūties kā tāds gaišreģis.
    – Vai jūs domājat, ka šī nedēļa nav izdevusies, pagaidiet, kas notiks nākamnedēļ.
  • – Esmu nostrādājis teātrī 20 gadu, un, man šķiet, ka ir pienācis laiks padomāt par mana finansiālā stāvokļa uzlabošanu.
    – Labi, es izdošu rīkojumu, lai jums iedod visas lomas, kurās vajag uz skatuves ēst.
  • – Direktora kungs! Direktora kungs!
    – Ā! Atceros, jūs rakstījāt, ka partneris jūs nosauca par muļķi. Vai tā ir taisnība?
    – Taisnība.
    – Tādā gadījumā par ko jūs sūdzaties?
  • – Ja teātra direktors ir pēdējais maita, nesaki to viņam. Labāk pagaidi, līdz kāds cits to pasaka, un izstāsti to direktoram.
  • – Visa pasaule ir liela skatuve, tikai vairums ļaužu nespēlē, bet labākajā gadījumā uzstāda dekorācijas.

Fragments no izrādes “Neuzticības bauda – 2”

Apkopēja uzkopj un klusiņām dzied dziesmiņu. Pēc brīža viņai aiz muguras parādās vīrs

  • – Varēji pabrīdināt, ka dziedi! Es jau pusstundu eļļoju durvīm eņģes.
  • Sieva:- Nekādi nevaru saprast divas lietas: no kurienes rodas putekļi un kur paliek nauda…
    Vīrs: – Nauda mani neuztrauc. Tā mani nomierina. Bet, ja cilvēks darbā nevar atpūsties, mājās viņš pārnāk noguris un nervozs. (Atguļas uz kušetes)
  • Sieva pārbauda vīra kabatas

  • – Ko tu tur dari?
    – Meklēju naudu.
    – Kad tu to atrodi, tad, lūdzu, pamodini mani.
  • – Vecais, vai tu foajē akvārijā ielēji tīru ūdeni?
    – Kāpēc? Zivis jau vēl nav izdzērušas to pašu.
  • – Vecais, iznes miskasti!
    – Es tikko apsēdos!
    – Un ko tu visu laiku darīji?
    – Gulēju! Jo mazāk darba, jo lēnāk jāstrādā: lai ilgāk pietiek.

Fragments no izrādes “Nāves ēnā pēc Blaumaņa”

SIEVIEŠU GRIMĒTAVĀ

  • – Katra jauna meitene vēlas izskatīties kā aktrise, bet katra aktrise vēlas izskatīties kā jauna meitene. Sieviete ir dzimusi aktrise. Un aktrises nenoveco.
  • – Kā man tas viss apnicis! Visu dienu atkārtot: „Jā, režisor, jā, režisor…”
    – Man arī apnicis! Es visu laiku to tik atkārtoju kā: „Nē, režisor, nē, režisor!”
    – Režisors vairākus gadus kaislīgi risināja mīlas tēmu: kamēr sieva to uzzināja.
    – Nu, jaunās lugas varoņi ir tik nedzīvi, ka liels pārsteigums beigās ir viņu nāve.
    – Ja režisoram patīk iestudēt garlaicīgas izrādes, būtu bijis cilvēcīgāks un programmu otrā pusē licis drukāt krustvārdu mīklas.
    – Un suflierim atšķirībā no aktieriem būtu jārunā saprotami.
    – Ļaunie ārsti! Jautā, kur tev sāp, un tad tur uzspiež.
    – Kas tavam vīram kaiš?
    – Guļ gultā. Viņam ir trīsdesmit septiņi ar pusi…
    – O, apskaužu…
  • – Kad es apprecēšos, tik daudzi vīrieši jutīsies apbēdināti!
    – Ar cik vīriem tad tu precies?
  • – Ja tavs vīrs gultā nosauks tevi svešā vārdā, atsaucies, nenožēlosi!
  • – Es nekad neesmu krāpusi savu vīru.
    – Lielies vai žēlojies?
  • – Ja es apprecētos, es gribētu, lai mums ir daudz bērnu. Varbūt pat divi.
  • – Mans vīrs trijos gados ne reizi no darba ārzemēs neieradās atvaļinājumā, lai arī man ik gadu piedzima bērniņš.
  • – Mana mūža desmit labākie gadi bija starp manu 29.un 30.dzimšanas dienu.
  • – Vīrieši tikai izliekas, ka nesaprot sievietes. Viņiem vienkārši tā iznāk lētāk.
  • – Vai, mīļā, vakar tavs vīrs trolejbusā man pastāstīja tādu anekdoti… Es tā smējos, tā smējos, ka gandrīz izkritu no gultas.
  • – Vīriešiem vienmēr pietiks sieviešu, bet sievietēm vienmēr kāda vīrieša pietrūks.
  • – Es beidzot atradināju vīru grauzt nagus!
    – Kā tev tas izdevās?
    – Es noslēpu viņa zobus.
  • – Mamm, jau ir tik vēls, bet Jāņa joprojām nav mājās! Būs pie kādas sievietes…
    – Kāpēc tu, meitiņ, domā to ļaunāko? Varbūt vienkārši pakļuvis zem mašīnas.
  • – Paskaties, kad es noliecos uz priekšu, vai aizmugurē ir redzamas biksītes?
    – Nē. Bet varēji jau gan tās uzvilkt!
  • – Vajag vienmēr valkāt viena un tā paša fasona drēbes, tad vismaz trīs reizes mūžā būsi ģērbusies pēc visjaunākās modes.
  • – Dāmām, kurām nekad nav ko vilkt, es iesaku vilkt ragavas. Es netaisos tērēt naudu, kuras man nav, lietām, kuras man nav vajadzīgas, lai iepatiktos cilvēkiem, kuri nepatīk man.
  • VĪRIEŠU GRIMĒTAVĀ

    • Savā mūžā esmu notēlojis daudzas skaistas lomas: galvenokārt morāli pagrimušus cilvēkus.
    • – Man otrajā cēlienā jātēlo galīgi piedzēries. Šausmīgi uztraucos, nezinu, vai man izdosies…
      – Neuztraucies, tas nav grūti. Pēc pirmā cēliena aizej uz bufeti, ieņem 100, 200 vai 300 gramus, un viss būs, kā nākas.
      – Jā, bet trešajā cēlienā manam varonim jābūt pilnīgi skaidrā!
      – O, draugs, tur nu ir vajadzīga aktiera meistarība!
    • – Vai tiešām teātrī nav lielāku apavu?!
      – Pēc 49.izmēra mums sākas čemodāni.
    • – Jāni, vai tu kādreiz maini zeķes?
      – Tikai pret diviem aliem.
    • – Jo caurākas zeķes, jo biežāk jāmazgā kājas.
    • – Ja apavi laiž cauri ūdeni, lietderīgi tajos izveidot caurumus, pa kuriem šis ūdens varētu iztecēt.
    • – Dzīve tiešām kļūst arvien lētāka: ķemmi vairs nevajag, tos divus zobus arī vairs nav vērts kopt. Vai tavai sievai ir labi zobi?
      – Nezinu, līdz šim viņa ir tikai skrāpējusies.
    • – Iedomājies, mana sieva sarunājas pati ar sevi.
      – Nu un tad? Mana sieva arī sarunājas pati ar sevi, bet tikai viņa to nezina…
      – Kā tā?!
      – Viņa domā, ka es viņā klausos.
    • – Izkriti eksāmenā, Mincīt? Kā tas gadījās?
      – Man prasīja, kas ir Ņūtons. Es teicu, ka tavs suns.
      – Muļķīte. Es to pārdevu Olafam.
    • – Es nolēmu, ka būvēšu garāžu.
      – Tev ir mašīna?
      – Nē, man ir ķieģeļi.
    • – Es gribu šķirties no sievas. Viņa mani bieži nakts vidū pamodina, čukstot: „Tev laiks uz mājām!”
    • – Es izšķīros tāpēc, ka sieva nevarēja mani izturēt, kad biju piedzēries, bet es nevarēju viņu izturēt, kad biju skaidrā…
    • Saņēmu īsziņu: „Kopš vakarnakts nevaru tevi aizmirst…” Stulbums, savukārt, es nevaru atcerēties!
    • – Sievietes spēj visu. Tikai daudzas kautrējas.
      – Jā, dažas sievietes ir tik kautrīgas, ka kautrējas atteikt.
    • – Sievietes tikai tā ap trīsdesmit sāk apzināties, ko viņas īsti grib. Un tad vairs to nevar dabūt.

    Fragments no izrādes “Dūdotāji”

    SARUNAS PIRMS IZRĀDES

    • – Cik gan tie vīrieši var būt nekaunīgi! Iedomājies tik – vakar teātrī kāds tips visu laiku man bezkaunīgi skatījās acīs.
      – Kur viņš sēdēja?
      – Trešajā rindā aiz manis.
    • – Es vakar biju uz pirmizrādi kaimiņu teātrī un pēc tam visu nakti nevarēju aizmigt!
      – Tevi tik ļoti satrauca izrāde?
      – Nē, es izgulējos teātrī. Bet vispār – kas skatītājus tā saista šajā izrādē?
      – Ļoti vienkārši, – galvenā varone izrādes laikā bieži maina tērpus. Tas piesaista skatītājas sievietes. Bet tērpus viņa maina tieši uz skatuves. Tas savukārt patīk vīriešiem.
    • – Vai zini, kas ir opera? Opera ir tad, kad čalim iedur ar dunci, bet tā vietā, lai nomirtu, viņš ņem un dzied. Un diriģents nedrīkst dziedāt skaļāk par visu kori, ja nezina dziesmas vārdus.
      – Bet ar ko atšķiras opera no operetes?
      – Operā viss tiek izdziedāts. Operetē grūti izdziedamās vietas tiek izdejotas.
    • – Jums tukša glāze. Vai nevēlaties vēl vienu?
      – Un ko es iesākšu ar divām tukšām glāzēm?

    Juris Žūriņš: Šodien teātrim dzimšanas diena. Lai pildām glāzes un paceļam kausu…….

    Visi dzied (dziesmas teksts zemāk). Saskandina ar skatītājiem un publiku zālē

    TOSTS
    V.Kaminskis

    Šo kausu es ceļu par lapām,
    Ko rudens pār tīrumiem sēj,
    Par draugiem un cilvēkiem labiem,
    Kas nedienas nicināt spēj.

    Šo kausu es ceļu par acīm,
    Kur iekrīt kā atvarā sirds
    Par vārdiem, ko gribas vēl sacīt,
    Kad vižņi jau liedagā mirdz.

    Šo kausu es ceļu par ilgām,
    Kas manī kā vijole skan
    Un neaprims kamēr zem smilgām,
    Reiz galva būs jānoliek man

  • Rakstu sadaļas

  • Saites | Links