Pēc garas pauzes – pilnos auļos

2013. gada 27. marts

---

27. marts – Starptautiskā Teātra diena – ir svētki gan šīs mākslas profesionāļiem, gan amatieriem, tātad arī Ausekļa Limbažu teātrim. Tāpēc uz sarunu aicināju šobrīd kolektīvā visnodarbinātāko aktrisi Līgu GULBI, kura vēl nesen vienlaikus spēlēja 3 iestudējumos: Sievietes, sievietes, Bezkaunīgie veči un Nāves ēnā. Turklāt ļoti veiksmīgi un pamanāmi, kaut pirms tam bijis ilgs pārtraukums.
– Kā sākās Tavas gaitas Limbažu teātrī?
– Pirms tam biju spēlējusi tikai Pociema skolā – 6. vai 7. klasē biju Gerda Sniega karalienē. Limbažu teātrī spēlēt pirmais sāka mans vīrs Vilnis, viņam jau bija pieredze Pociema dramatiskajā kolektīvā. Kad režisors Dailonis Vanags mani uzaicināja spēlēt Precību viesulī, biju teātra administratore. Tad sekoja lomas Atjautīgajās līgavās, Trakā, trakā diena, pie režisora Jāņa Lībieša – Kā dalīt Zelta dievieti, pie Intas Kalniņas – Kā Garpēteros vēsturi taisīja, Kā bagātā Čāpiņa dēls precējās. Kā administratore braucu līdzi viesizrādēs, kurās pati nespēlēju, stāvēju skatuves maliņā un suflēju. Nu jau sen iztiekam bez sufliera. Pēdējās izrādes, kurās spēlēju pirms pauzes, bija Ar būdu uz baznīcu un Ar Dievu pie zemes. Atsāku pēc gandrīz 20 gadiem, kad Inta atjaunoja Ar būdu uz baznīcu.

– Kādas ir sajūtas pirms izrādes?
– Visi teic, ka satraucas. Man tādi uztraukumi un bailes nekad nav bijuši. Pirms pirmizrādes pat vairs nezinu, kur ir mans lugas eksemplārs. Teksts atmiņā iegulstas mēģinājumos, vēlāk tas vairs nav vajadzīgs. Pēc mēģinājumiem un izrādēm varu arī pilnībā sevi nodalīt no lomas. Kā viss beidzies, mazliet aprunājos ar citiem un ar to pašu viss cauri. Nemoku sevi ar domām, vai nospēlēju labi vai slikti.
– 2 kalponītes Sievietēs, nopietni uzdevumi Bezkaunīgajos večos un Nāves ēnā. Kā šo slodzi varēji izturēt? Vai nejaucās viena loma ar otru?
– Nē, vienīgi brīvā laika nebija. Pie beigām, kad klāt pienāca Nāves ēnā un vienlaikus gāja visas 3 lugas, tad gan jutu, ka pagurstu. Domāju – kaut nebūtu izbraukumu! Lai mēnesī vismaz viena sestdiena, svētdiena brīva, bet nebija nevienas. Tas bija traki, bet patīkami. Protams, katrs atveidojamais tēls ir atšķirīgs, tagad, liekas, arī iedzīvošanās tajos prasa vairāk no sevis atdot, nekā bija agrāk. Bet lepojos, ka varu parādīt sevi citādākā gaismā nekā esmu darbā, ikdienā. Par Večiem dzirdēts daudz labu vārdu, pat sveši cilvēki nāk klāt un uzslavē: – Varen nozibināji! Prieks, ja cilvēkiem patīk tas, ko daru.
– Vienu lomu – atjaunotajā Ar būdu… – varēji otrreiz nospēlēt, varbūt gribētos vēl kādu? Un kura sirdij tuvākā?
– Nezinu, vai vēlos kaut ko atkārtot. Pašai vislabāk patīk Zuzanna Bezkaunīgajos večos. Liekas, ka arī dzīvē gribu visu kontrolēt. Nezinu, kā režisorei Intai, bet man pie šīs lomas bija viegli strādāt. Sievietēs tuvākas tās vietas, kur saspēlējos ar Ievu Rožlapu un pavārīti – Ligitu Demidovu. Tie trakulīgie momenti, jo patīk raksturlomas, varones – mīlētājas man nekad nav dotas un diezin vai padotos. Bet dīdījusies esmu pieteikami.
– Ar kuriem aktieriem Tev vēl veidojies labs kontakts?
– Atjautīgajās līgavās ar Guntu Ozoliņu, viņa bija tāda ņipra, žiperīga. Čāpiņā ar Līgu Amoliņu, kopā ar viņu uz skatuves ir droši. Patīk Līgas atbrīvotība. Liekas – iedod viņai tekstu un jau pati zina, kas tai lomā jādara. Tagad Večos partnerība labi veidojas ar abiem Juriem – Žūriņu un Bebrišu, patīk arī, kā strādā jaunie aktieri.
– Un ar režisoriem ?
– Esmu strādājusi pie četriem, bet laikam esmu Intas Kalniņas aktrise. Vai visu izdaru, kā viņa grib, nezinu, bet saprotu, ko no manis vēlas panākt. Sākot mēģināt Nāves ēnā pie Didža Jonova, nepieņēmu ne lugas materiālu, ne savu lomu, kas likās tāla no manas būtības. Ko lika, to darīju, bet iekšēji neticēju, kad Didzis teica – labi! Kad to pašu apgalvoja pārējie, nomierinājos un pamazām lomā iedzīvojos. Varbūt Intas iestudējumos arī tāpēc vieglāk strādāt, ka visu laiku esam bijušas kopā. Abas ņēmāmies pa kultūras namu, kontaktējāmies sadzīvē. Iesaistot mani atkal teātrī, Inta palīdzēja novirzīt domas no smagajiem pārdzīvojumiem, kas mani piemeklēja 2008. gadā. Par to esmu viņai ļoti pateicīga.
– Tev bija arī otrs kolektīvs – koris…
– No tā atteicos par labu teātrim. Izdziedāties dabūju mājās – visi radi ir dziedoši, pat mazākā ballīte nepaiet bez dziedāšanas. Man arī nepatīk būt lielajā Dziesmu svētku burzmā. Rīgā es vispār slikti jūtos. Labāk visus koncertus noskatos mājās pa TV. Klusi, mierīgi. Bet teātri var spēlēt tikai uz skatuves. Arī kolektīvs jauks, cits citu neaprunā, visi sirsnīgi un draudzīgi cilvēki. Gaisotne forša gan mēģinājumos, gan izrāžu laikā un pēc tām.
– Esi ļoti ģimenisks cilvēks.
– Tā ir. Tagad priecājos par mazbērniem. Vistrakākais, ka nevarēju būt kopā ar viņiem sestdienās un svētdienās. Abiem gribas arī nākt līdzi uz mēģinājumiem. Nupat Māris lūdzās: – Omīt, es aizbraukšu tev līdzi uz Siguldu. Sēdēšu godīgi. Kad atnesu mājās izrāžu ierakstus, viņi vairs neskatās multenes, bet ņem diskus no mana plauktiņa. Izrādes jau no galvas zina, sāk runāt tekstus un paši par to smej. Bērnudārzā Kasparam arī bija teātris jāspēlē. Viņš ir ļoti atraktīvs.
Vēl jāpastāsta, ka Līga, kaut neviens to viņai nav licis, arvien uzņemas gādību, lai izrāžu laikā it viss būtu sakārtots kā nākas, lai neviens neko neaizmirstu. Par ko pati teic: – Man patīk rīpelēt!

Kā Līgu raksturo režisori
Inta Kalniņa: – Iestudējumos, kuros pati spēlē, Līga ir arī kā izrāžu vadītāja. Visu stingri pārdomā – par tērpiem, rekvizītiem, ļoti atbildīgi dzīvo līdzi notiekošajam. Tāpat viņa ir no tiem, kas domā par teātra attīstību, palīdz saimnieciski, prot arī piesaistīt sponsorus. Varbūt, atdodot sevi teātrim, arī pati no tā gūst, jo teātris – lomas, mēģinājumi, izrādes – palīdz pacelties pāri ikdienai. Esmu ļoti priecīga, ka Līga pēc sarežģījumiem personīgajā dzīvē ir atgriezusies teātrī, un tas viņai dod spēku. Bet tas ir abpusējs ieguvums. Teātrī katrs cilvēks ir nozīmīgs, pat tad, ja viņam uzticēta vien maza lomiņa.
Didzis Jonovs: – Manuprāt, Līga prot dzīvot brīvi un nepiespiesti kā putns debesīs. Viņa ļoti labi apzinās savu vērtību un reizē nepārspīlē savu nozīmi. Tādi cilvēki ir ļoti pievilcīgi. Es tik gudri vēl neprotu attiekties pret dzīvi, tāpēc, darbojoties teātrī kopā ar Līgu, man ir sajūta, ka es personīgi no viņas gūstu kaut ko vērtīgu. Man tas sagādā prieku.

Īrisa DAIŅA
Montas Mednes foto