Laila Saulīte
Dzīve ir meklējums – nemitīgs, izmisis, bezcerīgs. Tas prieks dzīvot, izdzīvot, baudīt katru mirkli ko dzīve tev dod.Teātrī arī tas viss ir.Vienā tādā atvērtības brīdī es ļāvu iznākt ārpusē, tam kas atradās dziļi manī. Šo momentu notvēra Santa un Mārtiņš, kuri to tālāk nodeva Intai. Tas bija risks no manas puses un arī no Intas. Bet es dzīvoju no mirkļa uz mirkli un tā kā tajā brīdī jūtos.
Pašreiz teātris ir mana saistība, es pie tā esmu pieradusi. Kopā būšana ir plūdums, kustība, process. Tā ir mīlestība, jo vairāk tu dod, jo vairāk tās ir.
Bailes no nezināmā ir pārvarētas. Esmu izdzīvojusies lugā “Sievietes sievietes” kā Mirjama.
“No saldenās pudeles” kā Marija kopā ar Santu, Lieni, Elīnu. Tā bija cita pieredze būt vienam veselam un reizē atšķirīgam, izjust to mirkli, sajūtot otru cilvēku savā tuvumā un apzināties, ka esam viens vesels.
Īsts zieds no rīta uzplaukst, papriecājas uz brīdi, dāvā smaržu un ir prom. Tā ir arī ar izrādēm.
Gaidot nākamā zieda uzplaukumu, patiesā mīlestībā Laila Saulīte (1972)
Teātra krustmāte un krusttēvs – Santa Krauze un Mārtiņš Saulītis
“Sievietes, sievietes…”.
Laila Saulīte(no labās) un Regīna Tamane
L o m a s :
Montas Mednes foto
TV Limbaži
