Ausekļa Limbažu teātris — Nejauša dekoratīva bilde

“Čarlija krustmātes” neaizmirstamās ciemu dienas Gruzijā

Raksts patapināts no laikraksta “Auseklis” 2018. gada 4. septembra numura

Kopā ar gruzīnu draugiem pēc Haragauli novadpētniecības muzeja apmeklējuma

Kopā ar gruzīnu draugiem pēc Haragauli novadpētniecības muzeja apmeklējuma

Pērn Ausekļa Limbažu teātra (ALT) rīkotajā starptautiskajā festivālā Spēlesprieks trešo reizi ar savu izrādi viesojās Haragauli amtierteātris no Gruzijas. Šovasar augusta vidū ALT radās izdevība pie senajiem draugiem doties pretvizītē ar M. Unta Čarlija krustmātes iestudējumu. – Doties šai braucienā varējām, pateicoties vairākām liktenīgām sakritībām. Pirmā – „Spēlesprieks”, kurā pirms 27 gadiem iepazinām Haragauli teātri. Tad sekoja pārrāvums līdz 2015. gadam, kad viņi atkal ieradās pie mums. Otrā sakritība – veiksmīgā sadarbība ar Teterevu fondu. Vislielākais paldies Marekam Indriksonam, kurš mums palīdzēja darboties projektos, kuros guvām arī finansējumu. Šo naudu taupījām braucienam. Trešais – izrāde, ko varam rādīt cilvēkiem, kuri mūsu valodu nesaprot. Tekstuālās izrādes, kādu mūsu repertuārā ir daudz, viņiem būtu grūti uztveramas. ”Čarlijā” vairāk dominēja vizuālais, aktieru forsētā spēle. Pluss, ka atvērās avioreiss uz Kutaisi, kas ir tuvāk Haragauli nekā Tbilisi un lētāks. Protams, gribētos uz ārzemēm aizvest visu kolektīvu, kā brauc kori, dejotāji, jo tas ļoti saliedē. Taču teātris atšķiras ar to, ka izrādes top pa grupām un tā dodas arī viesizrādēs – ar noteiktu uzdevumu, – stāsta režisore Inta Kalniņa.
Jānis Roļskijs palīdz Džeinai Bērziņai (no kreisās) un Inesei Vaivarei pārvarēt kalnu upi

Jānis Roļskijs palīdz Džeinai Bērziņai (no kreisās) un Inesei Vaivarei pārvarēt kalnu upi

Daži no Čarlijā iesaistītajiem, kuri Gruziju vēl nebija redzējuši, turp devās dažas dienas agrāk, pārējie – ar tiešo reisu no Rīgas uz Kutaisi, lai pēc tam autobusā dotos uz nelielo Haragauli pilsētiņu, kas valsts Ibērijas daļā ir lielākā novada centrs. Ka esam ļoti gaidīti, sajutām jau Kutaisi lidostā, bet visas četras ciemos aizvadītās dienas izvērtās par neaizmirstamu piedzīvojumu, ko vēl brīnišķīgāku darīja mūsu draugu, tāpat visu sastapto cilvēku uzmanība un atvērtība. Lai īsā laika sprīdī pagūtu iespējami labāk iepazīt Gruzijas vēsturi, kultūru, tradīcijas, mājnieki bija sagatavojuši bagātīgu programmu. Apmeklējām novadpētniecības muzeju, skatījām vietējo mākslinieku darbu izstādi, noklausījāmies vairākus koncertus – vienu no tiem sniedza mūzikas skolas audzēkņi un pedagogi. Redzējām Haragauli teātra jaunāko iestudējumu, kurā galveno lomu spēlē pati režisore Irine Čheidze. Varējām izbaudīt gruzīnu tirgus bagātīgo smaržu buķeti, baudīt viņu tradicionālos ēdienus un dzērienus komplektā ar tostiem par latviešu un gruzīnu draudzību. Bija vairākas ekskursijas, bet visspēcīgāko pārdzīvojumu gammu sagādāja ekstrēmais brauciens kravas mašīnā kalnos un pārgājiens, kurā vairākkārt nācās šķērsot strauju upi. Visu neizstāstīt, tāpēc iespaidos lūdzu dalīties pārējos. Pašai vissvarīgākā atziņa, ko guvu, – gruzīni ļoti mīl un lepojas ar savu zemi, lai cik grūti varbūt dažkārt klātos.
Visi vienojāmies kopējā dziesmā, ka pārsteigusi gruzīnu viesmīlība, atvērtība, vienkāršība un gādība. Tos, kas Gruzijā, tāpat kā Jānis Roļskijs un Mārtiņš Kociņš, bija pirmoreiz, pārsteigusi turienes daba un kalni. – Kad brauc pie draugiem, tas ir citādi nekā ekskursijā. Zini, ka tevi gaida. Reizēm bija sajūta, ka mūs gaidījusi pat visa pilsēta. Bija domāts, lai mūsu dienas tur būtu piesātinātas. Turklāt šie koncerti, izstādes notika nedēļas vidū! Patika gruzīnu vieglā dzīves uztvere. Viņi prot priecāties, nesūrojas, ja kaut kā trūkst. Arī mūsu kolektīvs bija ļoti saliedēts šajā braucienā, – uzskata Ieva Ozola. Ilonu Putniņu aizkustinājis mūsu sagaidīšanai veltītais koncerts ar dziesmām un dejām, kurās varējusi izjust šīs tautas mentalitāti. Līdzīgās domās ir Inese Lancere: – Apbrīnoju viņu daudzbalsīgo dziedāšanu, smeldzīgās melodijas. Ļoti muzikāla tauta, to apliecināja arī koncerts mūzikas skolā. Savukārt Jānis Kukainis pamanījis, ka viņi daudz domā par cilvēkiem: – Kultūras centra lielajā zālē amfiteātris bija izkārtots tā, lai skatītāji justos ērti un labi varētu redzēt no ikvienas sēdvietas. Arī skatuve bija ne par lielu, ne mazu. Bija patīkami tur spēlēt. Džeinai Bērziņai un Jānim Alsbergam šis brauciens it kā licis atgriezties ne tik tālā pagātnē. – Ne padomju laikos, bet Latvijas valsts pirmsākumos, – teic Jānis, attiecinot to uz daudzajām pamestajām ēkām, ko redzējām.
– Katra ceļojuma pievienotā vērtība ir kolektīvs, ar ko esi kopā. Mums tas bija fantastisks, – ir pārliecināta Sandra Zaķe. – Mērķis bija labi parādīt savu izrādi un iepazīt gruzīnu kultūru. Pašu visvairāk aizkustināja viņu jauniešu iestudētā latviešu deja. Visās tikšanās reizēs daudz tika runāts par vēsturi, arī mūsu kopīgo. Gruzīni daudzkārt pieminēja 1991. gadu, apliecināja cieņu un mīlestību pret mūsu tautu. Teica, ka priecājas par mūsu brīvību un sapņo sasniegt Latvijas līmeni. Uz „Čarlija krustmāti” zāle bija cilvēku pilna. Lai gan aktieri runāja latviski, valodu barjera nepastāvēja. Skatītāji izrādes laikā gan smējās, gan aplaudēja, beigās pat piecēlās kājās.
Ekstrēmais brauciens kalnos veiksmīgi beidzies un tūlīt tiksim cienāti ar īpašajiem gruzīnu ēdieniem

Ekstrēmais brauciens kalnos veiksmīgi beidzies un tūlīt tiksim cienāti ar īpašajiem gruzīnu ēdieniem

Inese Vaivare Gruzijā viesojās pirmoreiz, bet bija daudz par to lasījusi un varēja to salīdzināt ar redzēto: – Visvairāk saviļņoja visaptverošā vienkāršība. Mums netika klāti grezni galdi, nedzīvojām greznā viesnīcā, bet viss notika ļoti patiesi un sirsnīgi. Patika, ka gruzīni nekautrējās atklāt to, kā viņiem varbūt nav. Ja nevarēja ar autobusu, braucām kravas mašīnā, un galu galā visiem tas ļoti patika. Likās, ka viņi ir gatavi izpildīt katru mūsu vēlmi, pat ja tas nebija plānots. Vēl ļoti aizrāva vīriešu dziedāšana. Vārdus nesaproti, bet asaras birst. Viens no dziedātājiem, redzot, cik emocionāli reaģēju, teica: “Tā ir mākslas sniegtā garīgā bauda, ko cilvēki saprot bez vārdiem”. Savukārt Ģirtu Vilciņu piedzīvotais vedinājis uz domām par Limbažu un Haragauli potenciālo sadarbību ne tikai starp teātriem vien: – Šis brauciens bija lieliska iespēja baudīt Gruzijas dabu un iepazīt šīs valsts kultūru un tautsaimniecību – vīnkopību, biškopību un citu. Ar gruzīniem bija viegli saprasties, jo viņi ļoti augstu vērtē kultūras lomu. Labi, ka dāvanā varējām pasniegt savu izrādi.
Savi vērojumi uzkrājušies arī Intai: – Mums „Spēlespriekā” viss gulstas tikai uz teātra pleciem, uzmanība jāsadala daudziem kolektīviem. Gruzijā bijām vienīgie viesi, tādēļ programmu varēja veidot speciāli mums un tā nebija tik sablīvēta kā tūrisma braucienos. Tā šajās dienās radās sapratne, ka mēs, salīdzinot ar gruzīniem, dzīvojam ļoti labi. Braucot pa šo novadu, redzējām daudz pamestu māju un ciemus, kur mazā skoliņā mācās tikai 12 bērnu. Cilvēkiem trūkst darba. Ražotnes pamestas, jo daudzi, līdzīgi kā pie mums, brauc prom. Kāds vīrs stāstīja, ka viņam bijušas trīs ražotnes, ko katrreiz, mainoties valdībai, nācies likvidēt. Nu 50 gadu vecumā jūtas noguris un negrib vairs neko attīstīt. Pārsteidza arī, ka vecumu pensija Gruzijā gan vīriešiem, gan sievietēm ir tikai 60 laru (aptuveni 20 eiro – Ī.D.), tādēļ vai ikvienam nepieciešama sava saimniecība. Salīdzināt ar pensijām Latvijā gan nebūtu pareizi, jo mums ir krietni lielāki izdevumi. Tomēr gruzīni ir optimisti, nežēlo labus vārdus. Vīrieši glaimo sievietēm līdz nemaiņai. Mūsējās no sajūsmas vai kusa…
Vēlreiz prātā pārliekot visu piedzīvoto, kā būtiskākais atmiņā paliks gruzīnu milzīgā cieņa pret Latviju un latviešiem. Brīžiem pat jājautā, vai maz to attaisnojam. Bet viens gan ir abas nācijas vienojošs – asinssarkanā un baltā karogu krāsa un vēlme būt brīviem.

Gruzijā gūtos iespaidus apkopoja Īrisa DAIŅA

  • Rakstu sadaļas

  • Saites | Links

  • Register  |  Login