Ausekļa Limbažu teātris — Nejauša dekoratīva bilde

Jaunā režisora pirmais iestudējums

1975. gada 1. maijā



Janvārī uz Ausekļa Limbažu Tautas teātra skatuves parādījās pirmais šīs sezonas iestudējums – D. Holendro „Nejaušība”. Pēc pirmizrādes iestudējuma autors – A. Upīša Akadēmiskā drāmas teātra aktieris Arnis Līcītis – izteicās, ka lugas izvēle bijusi nejauša. Skatoties pirmizrādi, tāpat tai sekojošās izrādes, ar patiku jāatzīst, ka „nejaušība” bijusi laimīga. Kā lugā, tā izrādē vērojams tieši tās tēmas meklējums un risinājums, ko auseklieši aizsāka ar R. Narečoņa „Kaktusu”, V. Ketlinskas „Lūdzu vārdu”, L. Žuhovica „Viss tavās rokās” un citām. Patīkami redzēt, ka A. Līcītis, šai gadījumā būdams debitants režijā un Ausekļa Tautas teātrī, turpina meklējumus cilvēku savstarpējo attiecību samezglojumos, psiholoģiskajā sarežģītībā, cenšoties atsegt daudzšķautnainās jūtu norises ar skatuves mākslas līdzekļiem.
D. Holendro lugas sižetu veido visai ikdienišķa parādība: pusmūža vīrietis (Anohins), kas pirms vairākiem gadiem zaudējis sievu, iemīlas citā sievietē (Ladeiščikova). Notikums tik sens kā cilvēce. Tomēr izrādās, ka tas viss nav nemaz tik vienkārši. Anohinam ir pieaugusi meita (Mariša), kas greizsirdīgi sargā tēva mīlestību pret bojā gājušo māti. Ladeiščikova savukārt ir precējusies un viņas vīrs (Igors) sievu bezgala mīl. Šie apstākļi rada veselu pretrunu kompleksu, kurā ir tikai viens „par” – īstas, patiesas, dziļas mostošās mīlestības jūtas – un bezgala daudz „pret”, kas ietver gan morālo pienākumu pret līdzcilvēkiem, gan konvencionālās normas, gan morāli ētiskos apsvērumus.
Ir tāds sakāmvārds: „Kod kurā pirkstā gribi – visi sāp”. Tā ir arī „Nejaušības” galvenajiem varoņiem. Dzīves loģika ir Anohina pusē. Viņam ir morālas tiesības iemīlēties un mīlēt. Tikai šīs tiesības realizējot, viņš dziļi traumētu savas meitas dvēseli, varbūt pat zaudētu viņas mīlestību. Un kurš kaut cik jūtīgs cilvēks uzdrošināsies nogalināt sava vienīgā bērna dvēseli? Arī Ladeiščikovai būtu morāls attaisnojums iet pretī patiesām, īstām mīlestības jūtām: viņa nekad savu vītu nav mīlējusi, nemīl arī tagad un apprecējusies vairāk inerces pēc, mātes pūliņu rezultātā. Taču cilvēks, kuru apprecējusi, mīl viņu, ziedojot tai visu, pat savu izglītību. Lūk, tādēļ jaunā māksliniece mētājas un maldās pretrunu jūklī, mokoši pūlēdamās atrast pareizo atbildi. Tādi ir apstākļi, kādos darbojas „Nejaušības” personāzš. Kā tajos orientējas aktieri?
N. Graumaņa Anohins visumā korekts, atturīgs, tēla zīmējums veidots paskopiem izteiksmes līdzekļiem. Protams, tas nav trūkums, kaut arī dažviet gribētos redzēt vairāk temperamenta, just dziļāku, tīri cilvēcisku emociju uzbangojumu. Mīlestība jau nemēdz būt tikai vārdi, tai nepieciešams arī karstu asiņu pulsējums. Tieši tā N. Graumanim reizēm pietrūkst. J. Žūriņam, kas tēlo šo pašu lomu, šai ziņā ir veicies labāk. Viņa Anohins ir konkrētāks, impulsīvāks. J. Žūriņš nevairās lietot ārējus izteiksmes līdzekļus, padarot līdz ar to tēlu dzīvāku.
Pats grūtākais tēls ir uzticēts G. Birzakai (Ladeiščikova). Tā ir vesela emociju un pretrunu kaskāde, kas gāžas pār šo sievieti. Personiskas dabas pretrunas savijas ar mākslinieciskās daiļrades neveiksmēm. Lai atveidotu tik sarežģītu jūtu un pārdzīvojumu pasauli, jābūt bagātam izteiksmes līdzekļu klāstam. G. Birzakai temperamenta trūkumu nevarētu pārmest. Jaušama iekšēja aktivitāte, kas pagaidām gan reducējas vairāk uz runāto vārdu tādā vai citādā skaļuma pakāpē, bez jūtamām intonācijas pārmaiņām.
Tāda tendence, kaut ne tik izteikti, samanāma arī Marišas lomas tēlotājām (R. Brīvniece, Ī. Daiņa). Negribot rodas sajūta, ka aktrises nespēj atsvabināties no lomas pamattoņa un sāk to ekspluatēt bez izšķirības jebkurā darbības epizodē. To pašu var attiecināt arī uz Lidas (S. Sproģe, V. Bebriša) lomas tēlotājām. Lugas materiāls sižetiski it kā vedina uz ārēju kareivīgumu, bet tas vēl nenozīmē, ka, realizējot to darbībā, izmantojams tikai viens izteiksmes līdzeklis – pūcīga klaigāšana.
Savdabīgs tēls lugā ir Igors (V. Miķelsons, J. Kukainis). Šeit jau ir balansēšana uz traģikomisma robežas. Pa dažādiem ceļiem un atšķirīgiem izteiksmes līdzekļiem abi aktieri, šķiet, savu uzdevumu realizē veiksmīgi. Tiesa, V. Miķelsona Igors liekas spilgtāks, bet reizē gribas brīdināt aktieri – turpmākajās izrādēs rūpīgi dozēt komiskā elementa devu.
Anohina ģimenes draugam Gļebam (I. Martinsons) lugā iedalīta it kā garīgā līdzsvara regulētāja loma. Te viņš morāli atbalsta Anohinu, te ir sava veida zibeņnovadītājs Marišas un Anohina savstarpējās attiecībās. To visu I. Martinsons arī tiecas realizēt. Jāvēlas, lai viņš dažādotu savu attieksmi pret vienu vai otru cilvēku.
Maz vietas apjoma ziņā lugas autors atvēlējis Slavam (Ē. Everts) un Kostjam (J. Bebrišs). Mēs viņiem iepazīstamies tikai pāris epizodēs. Veiksmīgi savu vairāk nekā pieticīgo lomas materiālu izmantojis J. Bebrišs. Vienīgais, ko varētu vēlēties, lai aktieriski spožāk nospēlētu (Kostjiks taču ir ļoti manierīgs jauneklis) un aktiera runa būtu artikulētāka.
Paveikts liels darbs. Atliek novēlēt, lai visa radošā kolektīva kopējie pūliņi vainagotos panākumiem.

    Ē. Austrums
  • Rakstu sadaļas

  • Saites | Links

  • Register  |  Login