Ausekļa Limbažu teātris — Nejauša dekoratīva bilde

Ausekļa Limbažu teātris piedāvā baudīt neuzticību

2014. gada 29. janvāris


Var teikt, ka nedēļas nogalē jaunu darba gadu godam sāka arī Ausekļa Limbažu teātris, aicinot skatītājus novērtēt pirmizrādi – režisora Didža Jonova iestudēto Valentīna Krasnogorova Neuzticības bauda 2. Izrādes tēma jau skaļi un skaidri izteikta tās nosaukumā. Bet, protams, ar to vēl viss nebūt nav pateikts. Iestudējums nerunā tikai par cilvēku savstarpējām attiecībām, bet arī par attiecībām ar sevi. Turklāt izrādes laikā nākas vairākas reizes mainīt priekšstatu par notiekošo, jo ne viss ir tā, kā izskatās.

Ausekļa Limbažu teātra izrādē Neuzticības bauda 2 Vecākā (Una Medne – no kreisās) cenšas pielabināt Jaunāko (Ieva Rožlapa) uz sievišķīgu atklātību

Aktrises Una Medne un Ieva Rožlapa neslēpa, ka šī, iespējams, bija satraucošākā no pirmizrādēm, kas piedzīvotas, darbojoties Ausekļa Limbažu teātrī. U. Mednei šī ir trešā izrāde, Ie. Rožlapai jau devītā, bet abām pirmā, atbildību par to, kas notiek uz skatuves, dalot tikai uz 2. – Atbildība ir lielāka. Pašām vien ar visu jātiek galā, – secināja U. Medne. Viņa gan piebilda, ka režisors allaž atgādinājis, ka pāratbildīgam būt arī nav labi. – Man labāk patīk mēģinājumu process, izrādes jau ir darbs, tā vairs nav izklaide. Mēģinājumi bija kā kolektīvā psihoterapija, – atzina aktrise. Bet par rezultātu vislabāk varot spriest pēc skatītāju reakcijas. – Ja viņi smējās, tātad pazina šīs situācijas. Priecājās par tām vai skuma, bet katrā ziņā mūs atbalstīja. Abas aktrises atzina, ka izrādē bija jāiejūtas tēlos, kas kardināli atšķiras no pašām. – Izrādē man bija jākļūst par tādu bailīgu, pelēku drebelīgu sievietīti, – smēja Ie. Rožlapa. – Jā, viņa man ir mīļa. Es varētu viņai dot daudz padomu. Viņa varētu mācīties, ka cilvēks pats par sevi ir vērtība, nav obligāti jāpieķeras kādai lietai vai otram cilvēkam. Ir jāatrod savs „es”, nevis vīrietis par katru cenu, – par savu varoni sacīja Ie. Rožlapa. Atrast tēla būtību katrā jaunā izrādē ir lielākais izaicinājums, bet, ja tas izdodas, tad gandarījums ir milzīgs. – Teātris ir kā veselīga narkotika! – piebilda sarunbiedre.
Šis V. Krasnogorova viencēliens papildinās otru – jau 2012. gadā iestudēto šī autora stāstu ar tādu pašu nosaukumu, bet ar Imantu Kairišu un Regīnu Tamani galvenajās lomās. Turpmāk abus iestudējumus skatītāji varēs baudīt kā vienu izrādi. D. Jonovs stāsta, ka centies abas izrādes neveidot stilistiski ļoti vienādas, bet, protams, ka skatītāji ieraudzīs kopīgas iezīmes. Pēc pirmizrādes viņš izteica atzinību aktrisēm. – Kopā ar scenogrāfu Māri Ābeli radījām koncepciju, bet paši nezinājām, kā to īstenot. Viss balstās uz ļoti sarežģītām lietām, kas notiek uz skatuves, bet aktieri īpaši ilgi nebrīnījās, bija gatavi pieņemt, eksperimentēt. Kopīgiem spēkiem esam atraduši risinājumus. Režisors atzina, ka tik liela neziņa, kā šo izrādi veidojot, viņam nav bijusi nekad, bet ar rezultātu viņš ir apmierināts. – Ar drosmi visu var panākt! – viņš teica. D. Jonovs iestudējis tikai 2 no 9 dramaturga V. Krasnogorova viencēlieniem, kas apkopoti krājumā Neuzticības bauda. – Šis saucas «Sievietes liktenis». Autors paskatījies uz cilvēkiem caur sānsoļa prizmu. Cik viņi ir apmierināti ar to, kas viņiem ir. Cik viņi ir drosmīgi kaut ko mainīt savā dzīvē, to uzlabot. Galvenais, kas mani interesē, ir tas, kā dzīvojam mēs. It kā jau smejamies par komisku situāciju, bet komiskumam pamatā ir doma un zināms satraukums. Cik ilgi var kunkstēt, ka neiet? Saņemies un maini kaut ko! Neviens no šiem tēliem ne pirmajā, ne otrajā izrādē neko nemaina. Viņi paliek, kur bijuši. Sānsolis ir tikai līdzeklis, lai parunātu par dzīvi. Tā ir tāda viltība, mēs pievilinām skatītāju ar ēsmu, bet viņam jāuzķeras uz kaut ko citu. Jautāts, vai neuzticības tēma ir laba ēsma, D. Jonovs smejoties teica: – Tā tak visiem zināma un tuva! Katrs kaut vai domās krāpis savu laulāto!

Linda TAURIŅA
Montas MEDNES foto

  • Rakstu sadaļas

  • Saites | Links

  • Register  |  Login