Ausekļa Limbažu teātris — Nejauša dekoratīva bilde

Kuriozi un piedzīvojumi Limbažu teātrī

    Šajā lapā var izlasīt dažādus jocīgus atgadījumus no mūsu teātra ikdienas – mēģinājumiem, izbraukumiem, ballītēm. Ir arī ar izrādēm nesaistīti gadījumi, ko piedzīvojuši mūsu aktieri.

    Mīļais lasītāj, varbūt arī ir zināms kāds amizants atgadījums iz Limbažu teātra dzīves? To varētu piedzīvojis Tu pats vai par to ir stāstījis kāds no teātriniekiem. Lūdzu dari to mums zināmu, rakstot uz spelesprieks@gmail.com, jkukaini@inbox.lv vai piezvanot 26 440 551.

Lapas papildinājums 2017.gada 4. maijā:

  • Viesojamies ar “Čārlija krustmāti” Virešos. Tur kāda jaunkundze fotografē aktierus pirms izrādes un arī izrādi. Mūsu Ieva, pirmā nogrimējusies, ēd sviestmaizīti. Fotogrāfe viņai jautā: “Jūs arī spēlējat vai tikai šeit ēdat?”

Lapas papildinājums 2017.gada 27. aprīlī:

  • 70-to gadu beigās iestudējumam “Kaķi maisā” izbraukuma izbraukuma izrāde Gulbenē. Pēc tās mums jādodas uz Alūksni apsveikt Tautas teātri jubilejā. Diemžēl pusceļā sabojājas mūsu autobusiņš. Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem novērst vainu visi pārsēžamies dekorāciju mašīnā un dodamies tālāk ar to. Kad ierodamies svinību vietā, daļa cilvēku jau devusies mājup, pārējie ir jūtami omulīgi. Šķiet, ka mūsu apsveikumu neviens tā īsti vairs nepamanīja …
    (Atcerējās Īrisa Daiņa)
    • Iestudējuma “Čārlija krustmāte” izrādē Talsos bija vairāki kuriozi atgadījumi.

    • Talsu kultūras namā pretī skatuves durvīm pa visu sienu ir liels spogulis. Kāda no mūsu izrādes dalībniecēm pēkšņi tur apstājas un apmulsusi skatās – kas tā par sievieti, kura nāk pretī ar viņas somiņu.
    • Uz skatuves sapazīstamies ar kultūras nama gaismotāju. Mēs esam pieci, visi pēc kārtas sarokojamies ar talsinieku un nosaucam savus vārdus: “Jānis, Jānis, Jānis, Jānis, …..Ģirts”.
    • Parasti uz izbraukumu cenšamies paņemt līdzi kaut ko ēdamu. Arī man ir kastītēs sviestmaizītes, sagriezti gurķīši un burkāniņi. Izrādes organizētāji skatuves stūrī aktieriem ir uzklājuši kafijas galdiņu, tādēļ es savas kārbiņas šoreiz nolieku turpat blakus – lai katrs var pacienāties. Pēc izrādes, kamēr noņemam skatuves dekorējumu, pasākuma rīkotāji kafijas galdiņu jau ir novākuši … kopā ar manām maizītēm un gurķīšiem.
      (Atcerējās Jānis Kukainis)

Lapas papildinājums 2017.gada 28. martā:

  • Dūdotāju” izrādē uz skatuves ir liela lauku plīts – lieliska butaforija ar virspusē iestrādātām elektriskajām plītiņām, lai varētu cept un vārīt. Ir ierīkotas īstas atveramas plīts durtiņas, iekšpusē plauktiņš, kur uzlikt malkas pagalītes, un sarkans prožektors. Kādā izrādē no skatītāju zāles atskan izbrīna pilns sauciens:
    – Skaties, skaties, viņi liek iekšā malku!
    (Atcerējās Jānis Kukainis)
  • Izrādē „Kaķi maisā“ galvenās lomas (Ervīns) atveidotājs gandrīz visu laiku ir uz skatuves. Kādā izrādē viņam tik ļoti savajagas uz tualeti, ka pārējie aktieri ar savu spēli pavilka mazliet garāku to īso brīdi, kad Ervīnam nav jābūt uz skatuves, lai viņš paspētu aizskriet līdz ‘sisrniņtelpai’.
    (Atcerējās Īrisa Daiņa)
  • Teātru salidojumā Jēkabpilī Jānis Paucītis iznes no autobusa kasti ar reņģēm. Paklūp, krīt, visas reņģes zemē. Nācās zivis savākt no smiltīm un noskalot ezerā. Visi, kas tika pacienāti, tik un tā apēda ar gardu muti.
    (Atcerējās Īrisa Daiņa)
  • Atjautīgās līgavas“. Aizskatuvē ieskrien Aivars un saka Līgai, ka jau jābūt uz skatuves. Līga iebilst, ka vēl neesot jābūt. Tikmer Juris Grabovskis uz skatuves spiest izlīdzēties, norunājot abu dialogu viens pats.
    (Atcerējās Īrisa Daiņa)
  • Limbažu teātris ar izrādi „Ar būdu uz baznīcu“ piedalījās festivālā Jēkabpilī. Dienas noslēgumā dalībniekiem sarīkots bankets un ballīte. Bagātīgs cienasts, daudz šampānieša. Atgriežoties naktsmītnē, kāda no mūsu aktrisēm iesaucās: „Kad es nomiršu, lūdzu, ielieciet man zārkā šampānieti !”.
    (Atcerējās Jānis Kukainis)

Lapas papildinājums 2016.gada 10. februārī:

  • 70-tajos gados kultūras nams reizēm bija ļoti auksts, jo tolaik par ēku siltināšanu netika domāts. Pēc katras pirmizrādes vienmēr aktieri pulcējas kopā uz „pasēdēšanu”. Bija gadījumi, kad visas telpas tik aukstas, ka nevienā no tām nebija vēlēšanās palikt ilgāku laiku. Tādās reizēs galdi tika uzlikti uz skatuves, aizvilkts lielais priekškars un ballīte notika tur.
  • Izrādē “Dūdotāji” uz skatuves ir liela lauku plīts, uz kuras tiek gatavotas maltītes – vārīta vistas zupa, cepta gaļa ar sīpoliem, ceptas pankūkas. Pēc izrādes aktieri sasēžas dažkārt tieši ap plīti un notiesā visu pagatavoto.
  • Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados devāmies daudzos izbraukumos. Reiz braucām ziemas naktī no izrādes. Tiek pieprasīta „zaļā pietura”. Ceļa malās sastumti augsti sniega vaļņi, tādēļ sievietes satupstas autobusam aizmugurē. Mūsu šoferītis Atis, atpakaļskata spogulīšos noskatījis īsto brīdi, nospiež bremzes pedāli. Stop-uguņu sarkanā gaisma sniega baltumā ir ļoti koša, aiz autobusa atskan spiedzieni un bļāvieni.
  • Reiz braucām pēc izrādes no Alojas puses. Piebraucis pie Kalnāju pārbrauktuves, mūsu šoferis Jānis Pabērzs apstājas un nebrauc tālāk. Uz jautājumu, kāpēc stāvam, viņš atjautā, vai tad mēs negribam paskatīties tuvojošos vilcienu. Patiesi, naksnīgajās debesīs bija redzama vilciena starmeša blāzma. Līdz vilciena atnākšanai bija vēl jāgaida vairākas minūtes…
    (Atcerējās Jānis Kukainis)

Lapas papildinājums 2015.gada 5. oktobrī:

  • Teātrim ilgus gadus dekorācija taisīja kultūras nama galdnieks Jānis Kalniņš. Viņš bija arī kaislīgs makšķernieks. Pie Sārmes ezera viņam bija būdiņa, kur pārlaist nakti. Jāņonkulis priecājās par lakstīgalām, kas pavasaros pogoja ezermalas ievās. Viņš reiz ierakstīja šo pogošanu savā magnetofonā. Kad nākamajā vakarā šo ierakstu atskaņojis, tad zarā nolaidusies cita lakstīgala un atbildējusi lentā ierakstītajam pogotājam.
    (Atcerējās Jānis Kukainis)
  • Mūsu teātra aktieri dodas uz Rīgu skatīties izrādi „Skroderdienas Silmačos”. Sarunāts, ka pa ceļam iegriezīsimies Ozolainē un paņemsim Inesi un Alvi Atslēgas. Kad esam pabraukuši vairākus kilometrus, Inta iesaucas: „Atslēgas aizmirsām!”. „Kādas atslēga??”. Izrādās, ka izmirsts Atslēgu pāris. Nācās griezties atpakaļ pēc Ineses un Alvja.
    (Atcerējās Linda Tauriņa)
  • 2013. gada 1. novembrī braucām uz Liepāju skatīties izrādi „Piafa”. Starp braucējiem bija arī divas mūsu aktrises, kas ik pa brīdim gribēja uzpīpēt. Iedēvējām viņas par dūmaļām.
    (Atcerējās Jānis Kukainis)
  • Izrāde “Dūdotāji” veidota pēc Ērika Hānberga stāstu motīviem. Tur ir arī aina, kurā divas sievas runā apmēram šādu tekstu:
      - Mani jaunie nopirkuši mašīnu.
      – Kāda marka tad ir?
      – Dikti nekaunīgs vārds.
      – Nu, kāds tad?
      – Sākas ar burtu P – „Pežo” (Peugeot).

    Ar šo izrādes fragmentu un vēl citiem kā apsveikumu mūsu aktrises uzstājās Tautas lietišķās mākslas studijas “Dzilna” 50 darba gadu jubilejā. Pēc pasākuma kāda no mūsu bijušajām aktrisēm režisorei un vairākiem teātra dalībniekiem izteica sašutumu par rupjībām, ko tagad atļaujas Ausekļa Limbažu teātris.
    (Atcerējās Līga Amoliņa)

  • Izrādes „Bezkaunīgie veči” beigās sāk skanēt mūzika un visi trīs veči aiziet pa skatuves aizmugurē esošajām durvīm. Tikai pēc tam mūzikas pavadījumā dejojošā solī jāuznāk uz skatuves visiem pārējiem izrādes aktieriem. Tajā reizē, kad mēs spēlējām žūrijai, atskanot beigu mūzikai, viena aktrise pasteidzās uzdejot uz skatuves, bet tūliņ attapās un tādā pašā solī nodejoja malā.
    (Atcerējās Jānis Kukainis)

Lapas papildinājums 2015.gada 3. martā:

  • Piedalījāmies Tautas teātru festivālā Madonā. Braucām ar diviem autobusiem – RAF’iņu un UAZ’iku. Mūs sagaidīja un visas salidojuma dienas pavadīja Liezēres kolhoza pārstāvis. Viņš, noskatījis mūsu abu šoferu braukšanas stilu, pajautāja, vai šie zēni nebraucot arī rallijos. Atbildējām, ka abi ir rajona izpildkomitejas šoferi. Uz šo skaidrojumu madonietis atsmēja, ka tad jau tas pats apmēram vien esot…
    (Atcerējās Jānis Kukainis)
  • Kolhozā „Ļeņina ceļš” jubileja. Tajā ar koncertu piedalās vīru vokālais ansamblis. Valda aicināta pieteikt programmu. Kad viņa atnākusi no frizētavas un jau sapucējusies, piezvana ansambļa vadītājs un paziņo, ka jubileja atcelta, jo nomiris PSRS valsts vadītājs Andropovs. Pēc brīža zvana no partijas komitejas un lūdz, vai Valda nevarētu nolasīt sēru mītiņā nelaiķa biogrāfiju. Valda tūlīt uzvilka mēteli un devās uz partkomu. Ierēdnes priecīgas par operativitāti – jau paspējusi pie friziera un sapucējusies. Pēc mītiņa ierēdnes vēlreiz izteikušas prieku par Valdas atsaucību.
    (Atcerējās Valda Briede)
  • 90-to gadu sākumā bijām uzaicināti uz Kuldīgu, lai ar savu brīvdabas izrādi kuplinātu pilsētas svētku programmu. Mums un vēl vienam teātrim no Latgales ierādīja naktsmītnes kādā bērnu dārzā. Diemžēl abas dienas pamatīgi lija un par spēlēšanu ārā nebija ko domāt. Laiku īsinot, nolēmām sarīkot svētkus pašiem sev turpat bērnu dārzā – abi teātri parādīja viens otram savas izrādes. Protams, līgumā paredzētā nauda tika saņemta.
    (Atcerējās Jānis Kukainis)
  • Beigusies teātra 130. Jubilejas balle. Kad ap 5.00 kultūras namā viss nokārtots, Inta brauc ar savu mašīnu mājup. Viņai seko ceļu policijas mašīna. Tikko Inta izkāpj, policisti klāt un liek pūst trubiņā. Alkohols netiek konstatēts. Policisti par to brīnās, jo viņai esot tāda nedroša gaita. Uz to Inta atbild, ka viņa iepriekšējā rītā piecēlusies ap 6.00 un gandrīz diennakti bijusi uz kājām, jubilejas balli gatavojot, vienkārši ir ļoti pārgurusi … Ak tā? …. nu, jā ….
    (Atcerējās Inta Kalniņa)
  • 2013. gada decembrī, kāds no „Bezkaunīgo veču” aktieriem, mājās steigdamies uz izbraukuma izrādi, pamana, ka biksēm poga kļuvusi vaļīga – karājas tikai dažos diegos. Viņš palūdza, lai sieva to piešuj. Vilkdams kājās, jūt, ka kaut kas nav īsti ‘riktīgi’. Paskatījies uzmanīgāk, sapratis, ka savējo vietā bijis paķēris sievas bikses.
    (Noklausījās Jānis Kukainis)


Lapas papildinājums 2014.gada 1. maijā:

  • Izrādei “No saldenās pudeles” divas izbraukumu izrādes – sestdien izbraukšana 11.00, svētdien 10.30. Iepriekšējā vakarā tiek pajokots, ka tik nu kāds nesajauc izbraukšanas laiku. Svētdienas rītā tiek saliktas dekorācijas un tērpi autobusā, visi sasēžas un aizbrauc. Pēc dažām minūtēm atnāk viens no izrādes puišiem, mazliet pabrīnās, ka neviena vēl nav un secina, ka šoreiz centies atnākt mazliet laicīgāk. Teātra administratorei nācās zvanīt, lai autobuss pagaida uz ielas – atpalikušais aktieris skries un panāks, jo tālu vēl nebija aizbraukuši…
    (Atcerējās Sarmīte Kairiša)
  • Man izrādē „Ar būdu uz baznīcu“ bija Kintijas loma. Lugā Kintija bieži runāja apgrieztās līdzībās, teikumu sākot ar „Varētu padomāt, ka…” . Piemēram, “Varētu padomāt, ka tagad nelīst lietus…” Es biju tā iejutusies šādā runas veidā, ka tā sāku runāt arī ikdienā – ar kolēģiem un mājās.
    (Atcerējās Līga Amoliņa)
  • 80-tajos gados bijām ar izrādi Mazsalacas vai Rūjienas pusē. Pēc izrādes kārtīgi paballējuši, ap diviem naktī atgriezāmies mājās pa Alojas-Limbažu šoseju. Pēkšņi uz ceļa stāv autoinspektors un aptur mūsu busiņu. Bet mums pie stūres arī milicis, kas piepelnījās no darba brīvajā laikā. Protams, mums uzreiz atļāva turpināt ceļu. Mūsu šoferītis-milcis smiedamies izstātīja, ka mūs esot apturējis ļoti pārcentīgs kolēģis, kurš Limbažu rajonā bija slavens vislielāko sodīto autobraucēju skaitu. Zēnam Alojā dzīvojot draudzene un viņš, ciemos (lasi: meitās) braukdams, acīmredzot, mēģinājis apvienot patīkamo ar lietderīgo….
    (Atcerējās Jānis Kukainis)
  • Ilgus gadus dekorācijas teātra izrādēm gatavoja kultūras nama galdnieks Jānis Kalniņš. Kad tika iestudēta kārtējā izrāde, režisors un scenogrāfs ar skicēm devās pie Jāņonkuļa. Nereti viņš pretojās, ka tādas idejas neesot iespējams īstenot, no tā nekas neiznākšot, tas neesot dabūjams gatavs. Pēc pāris dienām Jāņonkulis tomēr atnāk un sāk runāt, ka, ja to taisītu tā un šito savukārt tā, tad jau varot mēģināt. Beigu beigās vienmēr rezultāts bija labs ….
    (Atcerējās Inta Kalniņa)
  • Izrādē “Bezkaunīgie veči” kā rekvizīti tiek izmantotas divas pelēkas zivis, kas izgatavotas no silikona un pēc tam izkrāsotas – viena lielāka, otra mazāka. Tām būtiska nozīme ir divās ainās. Braucot uz izrādi Talsos, apmēram 50km no Limbažiem tiek konstatēts, ka nav paņemta neviena no zivīm. Atpakaļ braukt nav laika un arī autobusa izmaksas palielinātos. Tādēļ tiek pārspriesti varianti, kā atrisināt problēmu – 1) lielveikalā nopirkt lasi, 2) mēģināt kaut ko līdzīgu atrast Talsu kultūras namā vai kādā no bērnu dārziem, 3) pameklēt rotaļlietu veikalos piepūšamu zivi. Piepūšamo zivju veikalā nebija, Juris nopirka lasi, bet mūsu administratore pa to laiku pelēkā filca gabalā ievīstīja savu jaku, šur tur piešūdināja, no filca gabala piegrieza zivs spuras un asti. Šī zivs izrādījas skatuvei piemērotāka par Jura nopirkto lasi….
    (Atcerējās Jānis Kukainis)

Lapas papildinājums 2013.gada 29. maijā:

  • Izrādē „Bezkaunīgie veči” man jāpasaka, ka Džesifera kundze šeit ieradās caurbraucot. Izbraukuma izrādē Pociemā pēkšņi aizmirsu šo uzvārdu un pateicu, ka “tā turējā” šeit ieradās caurbraucot.
    (Atcerējās Jānis Kukainis)
  • Izrādē „Bezkaunīgie veči” man jāsmēķē elektroniskā cigarete. Kādā izrādē pie mutes pieliku cigaretes otro galu un man bija liels brīnums, ka dūmi plūda pa ‘nepareizo’ galu.
    (Atcerējās Linda Tauriņa)
  • Kādā ļoti aukstā ziemas dienā jābrauc ar izrādi „Kaķi maisā” uz Madonu. Visiem jāsaģērbjas siltāk, jo autobuss bez apsildes. Pa ceļam atklājas, ka aizmirsuši paņemt Arvīdu Segliņu. Kur meklēt? Mobilo telefonu toreiz nebija …
    (P.S. Cik es atceros, tad, kamēr pie Umurgas gudrojām, ko darīt, Arvīds mūsu RAF’iņu panāca ar taksometru – J.K.)
    (Atcerējās Valda Briede)
  • Ar izrādi “Bezkaunīgie veči” piedalījāmies amatierteātru festivalā Lietuvā. Pirms izrādes režisore lūdza, lai mēs saīsinot savus garos monologus, jo cilvēkiem, kuri nesaprot latviešu valodu, būs garlaicīgi skatīties. Mēs tad arī īsinājām – parastā laika 1 stunda un 40 minūtes vietā nospēlējām … stundā un 20 minūtēs.
    (Atcerējās Jānis Kukainis)

Lapas papildinājums 2012.gada 10. janvārī:

  • Izrādē “Ugunī” bija divas darbojošās personas – kārtības sargi sarīkojumā Lapiņš un Liepiņš. Kādā no izbraukuma izrādēm lauku kultūras namā viens no šiem abiem varoņiem paklupa un sapinās aiz skatuves samestajās dekorācijās, kaut kādos auduma gabalos un virvēs. Uzreiz viņam neizdevās atbrīvoties no sava gūsta, bet abiem jau jābūt uz skatuves. Protams, uzskrien tikai viens. Muižkungs bargi noprasīja, kur tad otrs kārtības uzturētājs. Uz to tika saņemta atbilde, ka tas otrs pašlaik ievieš kārtību…
    (Atcerējās Līga Amoliņa)
  • Izrāde „Šļerpīga būšana” bija veidota no divām lugām – „Līnis murdā” un „Saplēstais spogulis”. Es spēlēju „Spogulī”. Reiz spēlējām pasūtījuma izrādi, šķiet, mežrūpniekiem. Līdz izrādes sākumam neieradās aktieris, kurš pirmajā lugā spēlēja galveno lomu. Tādēļ, cerot, ka viņš tomēr atnāks, tika nolemts, ka vispirms spēlēs „Spoguli”. Tomēr pazudušais aktieris tik un tā neatnāca, tādēļ režisore pateica, ka man būšot jāspēlē arī „Līnis murdā”. Pa īso pārtraukumu paspēju tikai ieskatīties tekstā, kur nu vēl kaut ko iemācīties. Lugā bija paredzēts, ka man, kad atnāks ciemos mans draugs, jāpasaka: „Pastnieks teica, ka es tagad esot viņa lielākais ienaidnieks” (bija sākušas pienākt daudzas vēstules uz manu iepazīšanās sludinājumu). Draugs (spēlēja Juris Žūriņš) atnāk, runājam šādas tādas lietas, būtībā muļļājam tekstu, tomēr es nepasaku par to pastnieku un ienaidnieku, bet bez šīs frāzes draugs nevar runāt tālāko tekstu. Beidzot Juris nāca man palīgā: „Un ko tad tev teica pastnieks?”. Tas man bija kā ar mietu pa pieri: „Jā, jā pastnieks teica, ka….”. Izrāde varēja ritēt tālāk…
    (Atcerējās Jānis Paucītis)
  • Vasarā braucām izbraukumos uz vairākām dienām. Tad tika ņemts līdzi viss nepieciešamais – teltis, guļamlietas, trauki, katli, pārtika maltītes gatavošanai. Reiz Kalniņjānis kopā ar mūsu šoferīti Mišu vārīja zivju zupu. Kādā brīdī, kad katls sāk vārīties, Miša sauc Jānim: “Janis, nāc šurp, kartoška uže burbuļujet !”
    (Atcerējās Līga Amoliņa)
  • Mazsalacā vietējais kolhozs rīkoja jubilejas balli un uzaicināja mūsu teātri nospēlēt tur izrādi. Parasti, dodoties izbraukumos, aktieri ņēma līdzi tēju vai kafiju un sviestmaizītes, ko apēst vakariņās. Šoreiz, domādami, ka braucam taču uz kolhoza jubileju un gan jau arī mūs pacienās, nepaņēmām līdzi neko. Taču cienasts izpalika, veikals jau slēgts un palikām vispār tukšiem vēderiem. Atpakaļceļā vienam no aktieriem bija jāizkāpj Staicelē. Viņš, atsveicinādamies no mums, izteica lielu paldies par brīnišķīgo kopīgo maltīti. Ha-ha-ha !
    (Atcerējās Jānis Kukainis)
  • Reiz kādā no vasaras daudzdienu izbraukumiem, kad bijām uzcēluši teltis, gājām meklēt ūdeni tējai. No kādas mājas izskrēja nikns suns un bruka mums virsū. Dīriķonkulis (Augusts Dīriķis) nometās uz taciņas rāpus un riedams devās sunim virsū. Suns no tā pārbijās un, asti iežmiedzis kājstarpē, laidās mukt uz māju.
    (Atcerējās Līga Amoliņa)

Lapas papildinājums 2011.gada 12.oktobrī:

  • Izrādē “Parīze, Parīze…” pēc sižeta mums, abām meitenēm (laikam toreiz man pretī spēlēja Daila Dančauska, tagad Viļumsone, bet varbūt arī Marita), bija radusies pārliecība, ka abi puiši, kas mums patika, ir noziedznieki. Tāpēc mēģinājām viņus ieslodzīt. Tas gan izskatījās komiski, jo “ieslodzījuma” vieta bija zem kaut kādām trepēm. Tā nu abas sargājam viņus, kad pēkšņi uz skatuves, it kā arī pārbijies, parādās Vilis (Pļupkus), galvā uzmaucis krēslu. Tas uzrāva tādu smieklu lēkmi, ka man nekas cits neatlika, kā pagriezt skatītājiem muguru, un kratīties smieklos..
    (Atcerējās Īrisa Daiņa)
  • Ar izrādi „Kā Garpēteros vēsturi taisīja” devāmies izbraukumā 23. februārī. Toreiz tā bija Padomju Armijas diena. Iznāca tā, ka tajā dienā bija jāspēlē divas izrādes – Duntē un Skultē. Pēc pirmās izrādes piestājām šosejas malā esošajā stāvlaukumā nosvinēt šo ‘svarīgo’ dienu. Protams, bija arī grādīgais. Nākamajā spēles vietā uz skatuves visi turējās, cik spēja. Taču starp skatītājiem bija mamma vienam no mūsu aktieriem un mātes acij nekas nepaslīd garām nepamanīts. Pēc izrādes viņa pateica: „Vai nu jūs ļoti labi spēlējāt vai arī visi tiešām bijāt piedzērušies!”.
    (Atcerējās Jānis Kukainis)
  • Ar “Pusmiljons vecajā naudā” bija tā. Pirms viesizrādes Liepupē uz izbraukumu neieradās Ilgvars Martinsons, un Aivaram kā režisoram bija jāielec viņa lomā. No sākuma viss gāja tīri normāli, līdz Aivars pēc viena skata aizgāja uz nepareizo pusi, bet tās šajā izrādē, kā jau detektīvā, bija svarīgas. Tas arī viņam sajauca galvu, un nākamajā uznācienā viņš sāka spēlēt pavisam citu skatu. Bija ilgi jāpūlas, lai sižeta risinājumu dabūt atpakaļ sliedēs.
    (Atcerējās Īrisa Daiņa)
  • Māras Rītupes lugā „Es pazinu tēva sētu” man bija jāspēlē Lauksaimniecības Akadēmijas pasniedzējs, kas apprecējis savu studenti Eiženiju (spēlēja Līga Amoliņa). Mūsu ‘ģimenes attiecības’ sašķobījušās tiktāl, ka Eiženija savāc savas mantas un atgriežas pie savas mātes (spēlēja Zigrīda Gulbe) kolhozā. Pēc kāda laika uzrodos arī es, lai izrunātos ar savu sievu. Tomēr konflikts padziļinās un es, dusmīgs pametu skatuvi – aizbraucu atpakaļ uz pilsētu. Taču kādā no izbraukumiem brīvdabas estrādē es izrādē ienesu nelielu papildinājumu -pašās beigās ar savu koferi atgriezos uz skatuves, lūdzu savai sievasmātei piedošanu un paziņoju, ka labprāt te paliktu un strādātu kolhozā par agronomu. Skatītāji, protams, domāja, ka tā ir paredzēts lugā, bet es redzēju, kā režisore Inta Kalniņa šausmās iebēg mūsu autobusiņā. Cik atceros, pārāk lielu brāzienu nesaņēmu
    (Atcerējās Jānis Kukainis)
  • Izrādei „Ar būdu uz baznīcu” bija jādodas izbraukumā. Diemžēl Kārlis Puisītis, kurš spēlēja vienu no deputātiem, nevarēja tikt. Tādēļ mani pierunāja braukt viņa vietā. Man pateica, ka nekas daudz jārunā nebūšot, ar Kārļa tekstu kaut kā izgrozīšoties pārējie aktieri. Pietikšot, ka es kaut ko darīšot uz skatuves.Es tā arī darīju – atnācu uz lugā paredzēto deputātu sēdi un, lai būtu, ko darīt, sāku tiesāt savas līdzpaņemtās sviestmaizītes. Kad Vija Bebriša, kura spēlēja izpildkomitejas priekšsēdētāju, ieraudzīja mani ēdam maizītes, aiz smiekliem gandrīz nevarēja nospēlēt savu lomu.
    (Atcerējās Jānis Paucītis)
  • Šis notikums gan neattiecas tieši uz mūsu teātri, lai gan tas ir mūsu aktrises piedzīvotais. Padomju laikos bija ļoti nevēlams apmeklēt baznīcu. Kādā no Ziemassvētku vakariem 70-tajos gados Antonija Epermane aizgājusi uz Limbažu baznīcu. Tur bijusi atnākusi arī viena ietekmīga biedrene no pilsētas izpildkomitejas. Ieraudzījusi Antoniju, viņa iepletusi lielas acis un nosodoši jautājusi: „Un jūs arī šeit…?!”. Antonija uz to atbildējusi: „Jā, tāpat kā jūs, tāpat kā jūs…”.
    (Atcerējās Jānis Kukainis)
  • Ar izrādi “Izaicinājums dieviem” bijām vienā vecā lauku klubā, ja atmiņa neviļ, Ļaudonā. Zem skatuves tur bija īsts haoss. Es šai izrādē paralēli dakteres lomai biju arī sufliere, Daina – skaņu operatore. Un tā izrāde rit savu gaitu, līdz vienā mirklī jūtu, ka aizkars pie manām kājām sāk griezties un parādās gara aste. Kamēr apsvēru, vai nemēģināt tai uzkāpt, žurka pārskrēja skatuvei. Daina otrpus skatuvei ar joni uzlēca uz zemās palodzes, bet Gita, kam šausmīgi bail no pelēm un žurkām, tik patiesi spēcīgi norāja Dailoni (Vadimu) par gļēvumu, ka tas jau bija īsts aktiera meistardarbs.
    (Atcerējās Īrisa Daiņa)

Lapas papildinājums 2011.gada 25.jūnijā:

  • Tas notika V. Rozova lugas “Mūžam dzīvie” izbraukuma izrādē.
    2. cēliena darbība notika Ļeņingradas blokādes laikā. Aktrises Antoņinas (spēlēja Lūcija Zeltiņa) dzīvoklī parasti pulcējās raiba sabiedrība – cilvēki, kas kaut kādā veidā viens otram bija vajadzīgi. Starp viņiem bija arī tirgotāja Ņura (spēlēja Zigrīda Krima), kas nekad nelaida garām izdevību kaut ko iegūt arī sev. Kārtējā apmeklējuma laikā Ņura iekāro Antoņinas pirkstā esošo gredzenu. Ņurai jāsaka teksts: “Kā mirdz tas jūsu gredzentiņš”. Tajā izrādē Zigrīda šo tekstu nepateica. Pārējie aktieri, kam pēc šī teksta jāuznāk uz skatuves, no aizkulisēm čukstēja Zigai priekšā: “Kā mirdz tas jūsu gredzentiņš….kā mirdz tas jūsu gredzentiņš…”, bet nekā. Kad čuksti kļuva skaļāki un neatlaidīgāki, Zigrīda pagriezās pret aizkulisēm un nošņāca: “Kur tad viņš mirdz, ka nemirdz!…”. Izrādījās, ka Lūcija nejauši bija uzlikusi otru roku virsū gredzenam tā, ka to nevarēja redzēt. Aktieriem, kam bija jāuznāk uz skatuves, paspruka lielie smiekli.

    (Atcerējās Rūta Gerķe)

Lapas papildinājums 2011.gada 13.jūnijā:

  • Ar izrādi “Kaķi maisā” bijām desmit dienu izbraukumā Kurzemē. Kādu vakaru bijām salīduši savās teltīs. Jurītis, piesējis pie meiteņu telts tukšas konservu kārbas, aiz pārskatīšanās atvilka auklu līdz manai teltij un turienes grabināja šīs bundžiņas. Visu laiku man apjautājās; “Vai tev nav auksti…?”.
    (Atcerējās Marita Kuzmina)
  • Ar izrādi “Precību viesulis” bijām Viļķenē. Es spēlēju precēties kāro saimniekmeitu Elzu. Uziedama uz skatuves, kur uz gultas maliņas sēdēja Vilma Āze (Tijas lomā), pamanīju, ka man pirkstā palicis laulības gredzens. Domādama par to, kā to nodabūt no pirksta, neuzmanīgi apsēdos gultā blakus Vilmiņai. Gultiņas dēlīši brīkšķēdami salūza un es iegāzos gultas rāmī.
    (Atcerējās Marita Kuzmina)
  • 1978. gada decembrī braucām ar izrādi „Kaķi maisā” uz Madonu. Bija pamatīgs sals – apmēram -30 grādi. Autobusā, „RAF’ā” ar lielajiem logiem, nedarbojās salona apsildīšana. Visi logi bija aizsaluši, priekšējā stiklā šoferītis centās izkasīt nelielu laukumiņu, lai redzētu ceļu. Šķērsojot Vidzemes šoseju, viņš tikai noteica „No sāniem gaisma nespīd, laižam tik pāri, vajadzētu izdoties…”.
    (Atcerējās Jānis Kukainis)
  • 1974. gadā tika iestudēta D.Holendro luga „Nejaušība”. Izrādē bija vairākas ainas, starp kurām tika pārkārtota skatuve – mainītas mēbeles un rekvizīti. Lai skatītāji nevarētu redzēt šo rosību, režisors Arnis Līcītis izdomāja, ka uz skatuves podestiem jāuzliek divi pret publiku vērsti prožektori ar zilo filtru. Pēc pieņemšanas izrādes kāda no komisijas dāmām jūsmīgi izteicās, ka viņai ļoti patikušas šīs divas zilās filozofiskās acis, kas mudinājušas dziļāk padomāt par notiekošo. Tā nu iznāca, ka būtībā tehnisks risinājums tika iztulkots par mākslinieciskās izteiksmes līdzekli…
    (Atcerējās Jānis Kukainis)

Lapas papildinājums 2011.gada 11.maijā:

  • Ar izrādi “Trešais vārds” braucām uz Gulbenes pusi. Vilhelms Miķelsons pa ceļam izkāpj un aiziet ciemos pie saviem radiem. Tā kā viņam jāspēlē tikai trešajā cēlienā, tad viņš atbrauc kopā ar saviem radiem tikai uz izrādes sākumu. Pie zāles durvīm mūsu kasierei palīdz kontrolēt biļetes dekorāciju meistars Jānis Kalniņš. Vilis, tēlodams, krietni iereibušu cilvēku, cenšas iespraukties zālē bez biļetes. Kalniņjānis, uztvēris šo spēli, skaļi aizrāda, ka bez biļetes ieiet nedrīkst. Vilis neatlaižas, ka viņam jātiek iekšā, jo grib satikt aktierus. Improvizētais skandāls turpinās zālē līdz pat durvīm uz aktieru telpām. Tad, kad izrādes laikā Vilis uznācis uz skatuves, tad zālē atskanējusi šalkoņa.
    (Atcerējās Valda Briede)
  • Kādā no “Mirandolīnas” brīvdabas izrādēm kalpa lomā ‘ielecis’ režisors Dailonis Vanags. Sanācis tā, ka viņa biksēm pēdējā brīdī kaut kas saplīsis. Sievietes steidz sašūt, bet kalpam jau jābūt uz skatuves. Dailonis skaļi sauc no aizkulisēm: “Kungs, man notika liela nelaime”. Aivars Martinsons, kurš spēlēja šo kungu, protams, nesaprot, kas tur noticis…
    (Atcerējās Īrisa Daiņa)
  • Izrādē “Divu kungu kalps” uz skatuves tiek iznesta kunga bagāža, kuru kalps izkrāmē. Kādā no izbraukumu izrādēm citi aktieri noķēruši kultūras nama kaķi un ielikuši vienā no somām. Kad Aleksandrs Skujiņš, kurš spēlēja kalpu, ieraudzīja šo kaķi, tikai iesaucās: “Ko tie kungi tik nevadā sev līdzi”. Saša paņēma kaķi un nolika turpat uz skatuves malas. Kaķis prom negāja un turpat noskatījās visu cēlienu. Kad bija jāsaiņo mantas kunga prombraukšanai, tad Saša paņēma šo kaķi un ielika atpakaļ somā. Publikā atskanējuši smiekli un izsaucieni, ka tas gan esot dresēts kaķis.
    (Atcerējās Valda Briede)
  • Kādas izrādes izbraukumā uz brīvdabas estrādi pie skatuves ticis uzstādīts katls zivju zupas vārīšanai. Uguns vēl nav bijusi iekurta, bet ūdens katlā jau bijis ieliets. Dekorāciju meistars Jānis Kalniņš tīrījis saķertās zivis, bet Valda mizojusi kartpeļus. Te pēkšņi no blakus esošā pakalniņa katlā ielekusi varde. Abi ‘pavāri’ nosprieduši, ka vardīte taču ir tīra un pēc ūdens tālu jāiet. Tādēļ Kalniņjānis mierīgi izzvejojis to vardīti un tajā ūdenī zupa izvārīta.
    (Atcerējās Valda Briede)

Lapas papildinājums 2011.gada 12.aprīlī:

  • Ar izrādi “Kā Garpēteros vēsturi taisīja” bijām Alojas pusē. Pēc izrādes mums apsolīta pirtiņa pie Āsteres ezera. Pie tā sauktā Spurģu krustojuma no Alojas šosejas nogriežamies pa labi Āsteres virzienā. Pirtiņā mūsu busiņa šoferītis ‘uzņēmis uz krūts’ un pie stūres sēsties vairs nedrīkst. Jābrauc vienam no mūsu aktieriem, kam bija attiecīgas tiesības. Viņš nebrauc atpakaļ uz Alojas šoseju, bet gan uz otru pusi Pāles šosejas virzienā. Piebraucis Šķirstiņos pie šosejas, viņš laikam nolemj, ka, ja iepriekš no šosejas nogriezāmies pa labi, tad, lai tagad brauktu Limbažu virzienā, jāgriežas atkal pa labi. Bet šī jau ir cita šoseja. Tikai tad, kad bijām pabraukuši labu gabalu nepareizā virzienā, kāds attapās, ka nebraucam uz pareizo pusi.
    (Atcerējās Jānis Kukainis)
  • Izrādē “Vējš no brāļa” kādas partneres glāzītē bezalkoholiskā dzēriena (ūdens) vietā reiz tika ieliets šņabis. Iedzerot to, spēles partnerei pirmajā brīdī acis bija lielas un gandrīz parunāt nevarēja, taču no lomas abiem neiznāca izkrist. Pēc tam jau aizkulisēs bija liela izsmiešanās par šo joku.
    (Atcerējās Juris Žūriņš laikrakstā “Auseklis”)
  • Tas bija 1979. gadā. Ar “Ūdensrozi“” kādā svētdienas pēcpusdienā jābrauc uz Alsviķiem. Tā kā toreiz starp Valmieru un Smilteni vēl bija ne visai labs zemesceļš un desu arī gribējās nopirkt, tad ar veco “RAF’iņu” braucām caur Valku, Valgu un Api. Desu Igaunijā nedabūjām, brauciens sanāca pailgs, bet zālē skatītāju skaits nepārsniedza aktieru skaitu. Tikai pēc izrādes kluba vadītāja atvainojās par skatītāju trūkumu – neesot ņēmusi vērā to, ka tajā reizē Alsviķos svinētas divas kāzas un lielākā daļa ciema iedzīvotāju atrodoties tur.
    (Atcerējās Jānis Kukainis)
  • Rakstu sadaļas

  • Saites | Links

  • Register  |  Login