Ausekļa Limbažu teātris — Nejauša dekoratīva bilde

Frīdrihs Dirrenmats “Play Strindberg”

PlayStrinberg_01Pirmizrāde 1997. gadā
Nospēlētas 20 izrādes

  • Režisore — Inta Kalniņa
  • Scenogrāfs — Aivars Romanovskis



PlayStrinberg_02

Nodaļa no grāmatas Ausekļa Limbažu teātrim 120:

Play Strindberg

PlayStrinberg_06

1997. gads

Kāpēc 1996. gadā Inta Kalniņa apņēmās iestudēt pasaules klasiķa Fridriha Dirrenmata lugu Spēlēsim Strindbergu, šobrīd neviens nevar pateikt. Vai tāpēc, ka pirmizrādē kultūras nama direktore Jolanta Borīte uzdāvināja šī autora lugu izlasi, varbūt tālab, ka bija radusies skaidra apjausma, ka Limbažu teātra aktieri var daudz ko vairāk, nekā spēlēt sadzīves drāmās un naivās komēdijās. Varbūt, ka tā bija kāda zīme par nopietnu pavērsienu Limbažu teātra darbā, par jaunu virzību un arī mākslinieciskā līmeņa latiņas pacelšanu.

„Tā nav satura spēle. Tās ir izjūtas, kas lidinās gaisā. Tā ir spēle ar smadzenēm. Te viss izdodas tikai tad, ja ir izjūtas. Nesapratu, kā iestudēt, tādēļ man bija vajadzīgi aktieri, kas domā reizē ar mani.“

Inta Kalniņa Auseklī 1998.gada 13. janvārī.

Kopš šīs izrādes atklājās aktieru Regīnas Tamanes, Madara Zariņa un Didža Jonova talanta daudzveidība. Madars Zariņš pēc mācībām Kultūras akadēmijas Aktieru fakultātē šobrīd kļuvis par profesionālu aktieri Dailes teātrī. Didzis Jonovs jau veidojis režiju vairākiem iestudējumiem Limbažu teātrī un apgūst režijas mākslu pie Mihaila Gruzdova. Tomēr Play Strinberg bija kā krass ceļa pagrieziens gan aktieriem talanta atklāsmē, gan režisorei Intai Kalniņai savas meistarības apzināšanai, gan teātrim iekļūstot Latvijas labāko amatierteātru desmitniekā.

Didzis Jonovs:

„Ar šo lugu notika kāds nozīmīgs pavērsiens Limbažu teātra darbībā un arī manā attieksmē pret teātri un tā iespējām. Protams, es varu runāt tikai par periodu, kurā pats esmu saistīts ar teātri, bet, neskatoties uz to, liekas, ka teātris tieši ar šo iestudējumu iepeldēja profesionāli un kvalitatīvi dziļākos ūdeņos. Spēlēsim Strindbergu tobrīd bija visaugstākās raudzes mākslas darbs Limbažu teātrī. Protams, ne tik sociāli aktuāls kā Ar būdu uz baznīcu vai citi visnotaļ labi iestudējumi, bet mākslas darbs tas bija gan. Tas bija pusgada neatlaidīga darba rezultāts (mēģinājumi bieži ilga pat astoņas stundas), kurā smalki veikts tas, kas teātrim galvenokārt ir jādara, proti, ar mākslinieciskiem paņēmieniem jārunā par dzīvi, par attiecībām.“

Regīna Tamane, Alises lomas atveidotāja:

„Šajā izrādē vajadzēja parādīt to, kas manī ir iekšā, bet ar mani nav noticis. Varbūt gribējies, lai notiktu… Strindbergs, šķiet, mani veidoja mazāk nekā iepriekšējā izrāde Ciankālijs… ar pienu vai bez tā. Pēc tās es mainījos pati. Pēc šīs? Varbūt manī radusies kaut kāda līdz šim nepazīta drošības sajūta.“

Zīmīgas ir Didža Jonova pārdomas pēc iestudējuma „Play Strindberg“:

„Esam nospēlējuši 14 izrādes. Mūs redzējuši vismaz 10 tautību pārstāvji. Un viņu reakcija, sajūtas ir tieši tādas pašas kā tiem, kas saprot, ko mēs latviski runājam. Tātad visās valodās raudam, smejam, ciešam, nīstam, mīlam vienādi. Režisors aktieri neizsmeļ pilnīgi. Galvenais, cik spēka tev ir rakņāties sevī. Tad, kad uzdevums tevi pārņēmis visu, tu nekontrolē sevi kā personu, bet tēlu, rodas izpausme. Režisoram jāfiksē šī izpausme, un mums, aktieriem, tā jāatceras. Jebkuram, kas strādā pie izrādes (tas ir pašizpausmes veids) jāiedziļinās sevī. Biju pārsteigts, ka manī ir kaut kas tāds, ko pat nenojautu. Nekad dzīvē neesmu izjutis šās kaislības, neesmu kliedzis ne uz vienu. Bet tagad es to daru. Un no sirds.“

Auseklis, 1998. gada 24. janvārī

Domu par nozīmīgu pavērsienu apstiprina, piemēram, tas, ka kritiķis Normunds Naumanis pats piedāvāja un noorganizēja šī iestudējuma izrādes Rīgā: 1998. gada 15. un 16. martā Limbažu teātris spēlēja „Play Strindberg“ Rīgas Jaunā teātra Mazajā zālē. Profesionālo kritiķu vērtējumu par Limbažu teātra aktieru spēli laikrakstā Diena 1998. gada 6. aprīlī varēja lasīt vienā salīdzinājuma tabulā Ābolu Ķocis ar profesionālo teātru iestudējumiem. Tur Limbažu Strindberga novērtējums parādījās līdzās zviedru operas viesizrādei Karmena, kas bija skatāma Latvijas Nacionālajā operā.

Latvijas teātra ekspresis
„Fridrihs Dirrenmats Play Strindberg. Ausekļa Limbažu teātra viesizrādes Jaunajā Rīgas teātrī, režisore Inta Kalniņa“

Lilija Dzene:

4 ābolīši.

„Nebūdama saistīta ar amatierteātru kustību, esmu ļoti pārsteigta, redzot spēcīgu profesionālu izrādi. Mīlestības un naida indīgais sajaukums. Izmisuma smieklīgās un kroplās formas. Aizdomīgums kā īpaši mokoša psiholoģiska zīme. Dirrenmata parodiskajam stilam tik obligātās prāta spēles. No šādiem iestudējumiem mūsu profesionāļi drīz var sajust pakausī amatierteātra karsto elpu.“

Guna Zeltiņa:

Četri ābolīši.

„Sarežģītais materiāls atklāts oriģināli un bez iepriekšpieņēmumiem mūsdienīgā un ekspresīvā izteiksmē. Didzis Jonovs un Regīna Tamane savu varoņu cīkstiņu, atsvešinātību un savstarpējo atkarību realizē, savienojot nesavienojamo: mazohistisku pašatmaskošanos un intriģējošu noslēpumainību. Lugas trāpīgais režisoriskais uzminējums un aktieru varēšana ne vienam vien skeptiķim var likt pārvarēt savus priekšstatus par amatieru teātri.“

Henriete Švāne:

Trīs ābolīši.

„Nojaušama pretenzija uz eksistenciālas bezcerības atveidu monotona, dejiska vingrinājuma veidā. Taču stingrais (kā nojaušams) izrādes karkass ir «izļurkājies» un tīšā monotonā bezmērķība tā arī nekļūst mērķtiecīga. Interesanti, ka režisore uzsvērusi spēles (kā teātra) momentu.“

Normunds Naumanis:

Četri ābolīši.

„Atzīstams garlaicīgās Dirrenmata prāta rotaļas pielāgojums jauniem aktieriem — spēcīgs jutekliskais lauks, netradicionāls skatījums uz mūsu iekāres slepeno dabu, uz mūsu palaikam neķītro maskēšanos starp vēlamo un dabūjamo. Kā amatierteātra (tātad brīvā laika entuziasmā radīta) piemērs tas nevar neizsaukt cieņu: par drosmi teātra rumpi turēt dzīvu. Esmu drošs, ka reti kuram jaunajam aktierim izdotos apmēram piecas minūtes noturēt aktierisko mazo uzmanības loku tādā uzlādētā sasprindzinājumā kā Didzim Jonovam viņa vientuļajā dejā — agonijā pie un uz galda.“

„Spēlēsim Strindbergu” uzrādīja divas tādas lietas, par kurām teātrī nācās domāt nopietni. Pirmā — profesionālas scenogrāfijas trūkums. To aizrādīja tagadējais Latvijas Dailes teātra galvenais mākslinieks, izcils latviešu scenogrāfs Andris Freibergs. Viņš bija žūrijā, kad Strindbergu spēlēja Rīgā labāko Latvijas izrāžu skatē Gada izrāde. Pēc tam viņš atzinās, ka vērtējumu limbažnieku izrādei novilcis lejā scenogrāfijas dēļ. Kopš tās dienas Freiberga kungs ir labs Limbažu teātra draugs un labprāt iesaka savus labākos scenogrāfijas studentus Ausekļa Limbažu teātra izrāžu veidošanai. Otra lieta. Iepriekšējo 3 gadu periods pierādīja, ka tas ir iespējams — vecākie aktieri var ļoti veiksmīgi mainīties un iekļauties jauno trakulībās.

Režisore Inta Kalniņa:

„Vienmēr esmu gribējusi, lai Limbažu teātris ir labākais pasaulē. Esmu godkārīga arī attiecībā pret Limbažiem. Pret savu darbu. Man ir svarīgi, lai mani novērtē. Nenoliedzami, esmu priecīga, ka šis darbs ir atzīts. Žūrija atzina manu profesionalitāti, aktieru talantu, viņu iespējas un darbotiesgribu. Un es, pateicoties šiem trim cilvēkiem, esmu ārkārtīgi paplašinājusi savas izjūtas. Man nav bail, no tā, ka nākamais iestudējums var būt sliktāks. Tas nav samērojami. Tagad jāmeklē kāds cits fantāzijas apcirknis. Pat pašai nezināms. Jāmeklē jauns izteiksmes veids.“

Auseklis, 1998. gada 4. janvārī

  • Rakstu sadaļas

  • Saites | Links

  • Register  |  Login