Ausekļa Limbažu teātris — Nejauša dekoratīva bilde

Diena: „Tautas, laboratorijas vai «īstais» teātris?“

Normunds Naumanis 2000. gada 19. janvāra laikrakstā Diena

Prēmijas (Ls 150) un titula Gada izrāde piešķiršana Jelgavas Jaunajā teātrī iestudētajai B. Brehta tautiskai lugai Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati (rež. Agris Krūmiņš) vienā ziņā ir liels kompromiss. Ne sliktā nozīmē. Gadskārtējā Latvijas amatierteātru izrāžu skate (divās dienās žūrēja 11 izrādes) atkal spilgti uzrādīja problēmu, kas šī tautas mākslas veida interesentiem nebija nekāds noslēpums. Proti — plaisa, kas šķir t.s. pašdarbīgo tautas teātri no eksperimentālā amatierteātra kļūst aizvien grūtāk pārvarama… vienas gada ražas izvērtēšanā ar žūrēšanas paņēmieniem. Arvien grūtāk ir vienoties par vērtēšanas kritērijiem. Jo — vienotus nemaz nevar atrast. Kādi saskares punkti ir kopīgi „teijātera dzīšanai“ ar rūpīgiem laboratoriskiem aktiertehnikas pētījumiem? Izņemot, protams, neko neizsakošu fakta konstatāciju, ka tā ir amatieru pašdarbība, nevis profesionāls darbs. T.i., darbs, par kuru saņem algu. Taču ar mākslu algai nav nekāda sakara — tā (māksla) vai nu ir, vai tās nav. Un amatierteātru skate demonstrē gan vienu, gan otru piegājienu teātra izpratnei. Te gadās pa „teijātera“ tīrradnim, pa savveida šedevram — tautas teātra klasiskā izpratnē. Kā Zaļeniekos uzvestajai Ē. Hānberga kāzu reportāžai Pirmais grēka līcis (rež. Guntis Krūmiņš, citstarp Jelgavas režisora Krūmiņa tēvs, tātad jau teātra dinastija!) — ar sulīgiem tipāžiem, bravūrīgu uzspēli, svarīgu tēla „iztaisīšanu“, ar visu to, kas būtu nīdējams profesionālā teātrī kā neorganisks, pārspīlēts, falšs, bet īstam tautas teātrim tik mīļi piestāv, ka jāgavilē: nu, gatavais neoreālisms latvju gaumē! Arī skates žūrija uzskatīja par uzteicamu (prēmija Ls 75) šo īso izrādīti, no kuras prasīt prasījās uz profesionālas skatuves patapināt vienu brīnišķīgu paņēmienu — izrāde kā īstas kāzu ēšanas rituāls. Ja to novestu līdz konsekvencei, domāju, skatītājs būtu emocionāli gastronomiskā šokā. Pilnīgi pretējā nometnē atrodas kolektīvi (un tādu nav mazums Latvijā, tas jau vien ir fenomens — darbošanās amatierteātru kustībā saista ārkārtīgi daudz jaunatnes, studentu!!! Neatceros, kurā Rīgas teātra izrādē, izņemot JRT, publikā redzēju tik daudz jauniešu kā šajās skates izrādēs), kuros no darba vai mācībām brīvajā laikā nopietnā līmenī tiek apgūtas aktiereksistences gudrības. Šā gada skatē gribu minēt trīs kolektīvus, kas orientējas uz gluži nopietnām lietām, kaut rezultāts vēl tālu no pilnības. Kuldīgas rajona jauniešu centra studiju ar gandrīz veiksmīgo mēģinājumu pārvarēt Dž. Orvela Dzīvnieku fermas literārismu un politiskās alūzijas (rež. D. Pirtniece) un interesanto tēlaino scēnisko risinājumu. Tukuma studijteātri Brīvā versija, kas savā drosmē ar etīdēm interpretēt Puškina viencēlienu Mocarts un Saljēri (rež. I. Škāns) galgalā sapinās trīs priedēs starp Nekrošus versiju šim pašam darbam, pašdarbniecisku pretenciozitāti uz paņēmienu svaigumu (bet daudz no etīdēs redzamā vienkārši špikots!) un savu, personisko intonāciju (abi aktieri — labi). Ideju mudžeklis, kaitinošs, jā. Taču noteikti dzīvelīgs. Trešais jauniešu kolektīvs — Rīgas Mazās ģildes studija Vinnijs centās interpretēt Raiņa Pūt, vējiņi!, it kā izliekoties, ka kādu kilometru no ģildes neatrastos Dailes teātris ar O. Krodera izrādi. Tas bija Raiņa daidžests, īsais kurss, Rainis stundas garumā, kura jēgu saskatīju aktieru radināšanā būt organiskiem maksimāli koncentrētos laika un teksta apstākļos. Man šāda Raiņa „apgraizīšana“ ir nepieņemama. Ne tāpēc, ka Rainis, bet tāpēc, ka radina aktierus veikli imitēt tādus „emociju koncentrātus“, kuru rezultātā sanāk abstraktas ciešanas, patiesīgums kā pašmērķis. Bet — tā ir režijas problēma. Arī šajā prēmētajā (Ls 75) izrādē bija daži interesanti, svaigi plastiskie atradumi. Un — strādātvarošs jauniešu — aktieru pulciņš.

Savrup atradās Limbažu Ausekļa teātra izrāde S. Mrožeka Atklātā jūrā, ko režisējusi Inta Kalniņa. Teatrāļi, kas skatījās četru puišu priekšnesumā uz mazā pelēkā spēles kvadrāta, saprata, ka darīšana ar nopietnu mantu. Pat vairāk: šo amatieraktieru tehnikas virtuozitāte vēsi spēj konkurēt ar jauno profesionāļu līmeni. Manā skatījumā (varu gan salīdzināt tikai šo ar I. Kalniņas iestudēto Dīrenmata variācijām par Strindbergu, limbažnieku izrādi, kas, šķiet, apceļojusi pusi Eiropas) Atklātā jūrā bija apzināti viseksperimentālākais darbs, nopietns un dziļš, un pelnītu dažādas balvas, ja vien… Ja nebūtu poļa S. Mrožeka katastrofāli novecojusī dramaturģija, šī politiskā absurda žanra skice, tapusi pirms vairāk nekā 15 gadiem. Gadījums, kad aizplīvurotais Austrumeiropas politisko reāliju iešifrējums tekstā vairs neizsaka neko (!), jo tas nav tīrais absurds (ak, kādēļ gan nevarēja ņemt kādu mazzināmu Beketa vai Jonesko lugu…). Un izrāde kļuva par spožu, bet TIKAI formu. Čaulu, kurai ar dzīvi nekāda sakara.

Un te nonākam pie t.s. kompromisa — pie Jelgavas Jaunā teātra Brehta. Pilnvērtīga tradicionālā teātra izrāde, kuras īstā vieta būtu uz Nacionālā teātra skatuves. Jo: pirmkārt, tautiska, otrkārt, gudrs un humāns „klaboši zongojošā“ Brehta traktējums, treškārt, liela ansambļa un vērienīgs inscenējums (līdzās daudzajiem vietējiem sponsoriem, projektu konkursa kārtībā atbalstījis arī Kultūrkapitāla fonds), kurš veikts mākslinieciski pārliecinoši. Režisora Agra Krūmiņa un mākslinieka Mārtiņa Vilkārša darbs bez atlaidēm slavējams profesionālo teātru vērtēšanas līmenī. Iebildes varētu būt pret atsevišķiem aktierdarbiem, precīzāk — pret to, ka līdz galam nav sabalansētas tautas teātra spēles manieres ar organiskajām, apjēgtajām un aktierprofesijas augstākajiem kritērijiem atbilstošām. Bet tā ir normāla amatierteātra ikdiena — prast izmanevrēt starp aktieriem un „aktieriem“ tā, lai iznāktu baudāma izrāde. Interesanti,— jelgavnieku Brehts ar dailēnieša Jura Vaivoda oriģinālmūziku bija tik vitāls, dzimtenes mīlestības strāvots un krāsains, ka aizmirsās visi brehtiskie atsvešinātās spēles un zongu stereotipi. Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati no alkohola antipropagandas un šķiru cīņas politisko strutu atmaskošanas pārtapa līksmā, cilvēciskā stāstā par mūsdienu vērtībām. Pareizāk — par visu vērtību nosacītību un aptuvenību. Par šolaiku dzīves relatīvismu. Un tieši tādēļ, ka stāsts bija tik līksms, tas raisīja nopietnas pēcdomas. Par dzīvi pēc izrādes. Būtu mana vara vien, noteikti nominētu Jelgavas Jaunā teātra izrādi 2000. gada sezonas Latvijas Teātra balvai.

Nav komentāru rakstam “Diena: „Tautas, laboratorijas vai «īstais» teātris?“”

Ierakstiet komentāru!

  • Rakstu sadaļas

  • Saites | Links

  • Register  |  Login